Inčukalna Velnala
Attālums no Rīgas – 42 km. Veikli izlīkumojot meža ceļu, pēc norādēm rodama taciņa uz Inčukalna Velnalu, kurā esot dzīvojis pats velns! Stabilas koka kāpnes ved lejā pa stāvu nogāzi uz alu. Nokāpjot lejā, redzama aptuveni metru plata ieeja, kas ved uz nedaudz plašāku, īpaši mistisku telpu. Te ir četrus metrus augsti kupolveida griesti, kas vijas uz augšu un, šķiet, ir neparastu spēku radīti. Senā teikā aprakstīta šaura eja, kas apslēpta alas labajā pusē – tā vedot uz viltīgā velna guļamistabu. Eja ir tik šaura, ka tajā var pārvietoties tikai tupus. Teika vēsta, ka Inčukalna Velnalā velns alā dzīvojis ilgus gadus, līdz saniknojis Pērkona tēvu. Pērkona tēvs spēris velnam, bet nav varējis trāpīt un nošķēlis paprāvu klints gabalu! Velns sapratis, ka šajā alā viņam miera vairs nebūs, un aši atstājis savu mitekli.
Atpūtas vieta pie Pīļezera
Attālums no Inčukalna Velnalas – 29 km. Nogriežoties no Valmieras šosejas, smilšainais ceļš ved caur labi koptu priežu mežu līdz omulīgajam Pīļu ezeram jeb, kā to dēvē vietējie, Pīļezeram. Ezera krastā ir vairākas labiekārtotas peldvietas, tas ir iecienīts vasaras atpūtnieku objekts, jo atrodas triju reģionu – Rīgas, Limbažu un Cēsu – krustpunktā. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, mierpilnā apkārtne un allaž sakoptās atpūtas vietas vilina Latvijas apceļotājus. Ja nevar peldēties, allaž var iekurt ugunskuru, vērot saulrietu un pasapņot.
Atpūtas vieta pie Riebiņu ezera
Attālums no Pīļezera – 13 km. Netālu no Pīļezera atrodas ne mazāk populāra un skaista peldvieta ar labiekārtotām atpūtas vietām – Riebiņu ezers. Ezera krasts pat nedaudz atgādina pludmali – ir pārģērbšanās kabīne, soli, galdi un ezera laipa.
Zilaiskalns
Attālums no Riebiņu ezera – 39 km. Sešdesmit sešus metrus augstais Zilaiskalns ir ar mežu apaudzis visaugstākais Ziemeļvidzemes paugurs, no kura paveras telpiski «šaura» ainava uz augstienes ziemeļdaļu un Burtnieka līdzenumu. Kalna virsotnē apskatāms upurakmens ar bļodveida dobumu. Iztālēm kalns izskatās kā zilā dūmakā tīts, tāds tas ir arī pavasaros, kad zemi sedz zilo un balto vizbulīšu ziedu klājums. Ar šo kalnu saistās arī tautā populārās dziednieces Zilākalna Martas vārds. Zilaiskalns noteikti jāapmeklē leģendu medniekiem un vēstures faniem, taču sajūsmā būs arī dabas varenības cienītāji – no skatu torņa paveras brīnišķīga ainava.
Bauņu parks
Attālums no Zilākalna – 38 km. Dodoties pa Valmieras–Mazsalacas šoseju, apmēram piecus kilometrus aiz Matīšiem ceļa labajā pusē uzraksts vēsta – Jēkabkalns, kas ir daļa no Bauņu muižas parka. Skatam paveras jau gandrīz par mežu kļuvis Bauņu muižas īpašnieka Jakoba Johana fon Zīversa ierīkots parks, ko veido Eiropas lapegļu, Veimuta priežu, kurām nav analogu Latvijā, un dažādu citu koku, krūmu stādījumi. Parks savulaik atzīts ne vien par vienu no visskaistākajiem, bet arī par introducētajiem kokaugiem bagātākajiem stādījumiem Latvijā XVIII–XIX gadsimtā, kur daļa ievesto koku saglabājušies līdz mūsdienām. Parkā daļēji saglabājušies ūdens kanāli un mākslīgi veidotais reljefs, šeit ir informatīvs stends ar vēsturisku aprakstu un apskates objektu norādēm. Šajā pusē vēl var apskatīt Greižu akmeni, piekto lielāko ezeru Latvijā – Burtnieku, kā arī Matīšu evaņģēliski luterisko baznīcu.
Purezera dabas taka
Attālums no Bauņu parka – 25 km. Takā var nokļūt no Puikules centra pa mazpulku iezīmēto četrus kilometrus garo taku vai pa marķētu taciņu no stāvlaukuma meža ceļa Riekstu trase malā. Ejot pa līkumaino meža taciņu, kurai abās pusēs redzamas sēņu cepurītes, drīz nonāksiet Purezera takā, kas veido apli pa purvu, paverot gleznainus purva ezera skatus. Ezera pretējos galos ir divas atpūtas platformas. Pa ceļam – vairākas atpūtas vietas ar ugunskura vietām ūdenī. Mitrākās vietās ierīkotas laipas un tiltiņi. Taka izejama jebkuros laikapstākļos, tikai ieteicams lietot mitrumu necaurlaidīgus apavus.
Ķirbižu meža taka
Attālums no Purezera dabas takas – 41 km. Tālāk ceļš ved uz Ķirbižiem, kas ir neliela apdzīvota vieta ar atjaunotu senu muižu, kuras kompleksa klētī un labības kaltē kopš 1989. gada darbojas Ziemeļlatvijā vienīgais meža muzejs. Tam līdzās ir meža takas sākums – auto var atstāt pie Meža muzeja un tālāk doties divus kilometrus garā pastaigā. Taka aizved līdz ceturtajam lielākajam dižozolam Limbažu pusē – 6,5 metrus resnajam Vālodzes dižozolam. Tālāk, mijoties dažādiem meža biotopiem, taka vijas gar skaisto Vitrupi un ved cauri upes izgrauztajai dziļajai, kokiem apaugušajai ielejai. Upes kreisajā krastā, netālu no Meža muzeja, atklājas iedvesmojoši skati uz ieleju un Vitrupi. Taka upes labajā krastā iet pa ielejas augšmalu, kreisajā – daļēji gar pašu upes krastu, daļēji – pa ielejas augšmalu. Takas vidusdaļā upi var šķērsot brienot, savukārt vasarā taka izejama jebkuros laikapstākļos, izņemot pāris 5–10 metrus garus mitrākus posmus. Par to, ka šī vieta bieži redzētu kādus apmeklētājus, gan nekas neliecina, tāpēc apmeklējuma laikā var atvilkt elpu no civilizācijas trokšņiem.
Atpūtas vieta Vasas
Attālums no Ķirbižu meža takas – 24 km. Ceļojuma noslēgumā – brīnišķīga pietura atpūtas vietā Vasas netālu no Tūjas, kas ir viena no nedaudzajām vietām Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, kurā ikviens var atpūsties un pat pārnakšņot teltī bez maksas. Teritorija ir apjozta ar zemām koka barjerām, aprīkota ar pārģērbšanās kabīnītēm, tualetēm un labiekārtotām ugunskura vietām. Te var droši izvēlēties kādu no daudzajiem galdiem un, vērojot tā mirkļa jūras viļņu dejas, malkot tēju un veldzēt prātu.