Mainoties sezonām, mainās arī nepieciešamība pēc cita veida apģērba, loģiski, jāģērbjas taču siltāk, jānodrošinās pret lietu un samirkušām kājām, bērni izauguši no pērnajām jaciņām un zābaciņiem – jādodas uz veikalu! Tomēr sen jau garām tie laiki, kad jaunas drēbes pirkām praktiskas nepieciešamības dēļ, lai piesegtu plikumus no skarbiem laikapstākļiem. Par to, kādus kreņķus remdē un kompleksus šķietami dziedē veikalu ķemmēšana, lai spriež psihoterapeiti, taču ikvienam no mums jāatceras, ka ļaušanās iepirkšanās vilinājumam ne tikai negatīvi ietekmē mūsu maciņu saturu, bet arī apkārtējo vidi, un šī ietekme nemaz nav tik nevainīga, kā gribētos cerēt. Kaut arī šī informācija jau nez cik gadu nav nevienam nekāds jaunums, ieraugot stilīgas lietiņas veikalu skatlogos, bieži vien to nesaistām ar konkrētā brīža realitāti un vēlme "palutināt" sevi ar jaunu un smuku apģērbu ņem virsroku. Tāpēc, kā saka studenti, ka "atkārtošana ir zināšanu māte", jauno rudens tērpu kolekciju "paēnā" parunāsim vēlreiz par to ļaunumu, ko modes industrija nodara planētai.
Lielāks pieprasījums – vairāk atkritumu
Sakot "rudens modes kolekcijas", mēs tomēr runājam ļoti optimistiski – patiesībā "ātrās modes" jeb demokrātisko cenu veikalu tīklu sortiments nomainās pat vairākas reizes mēnesī! Apvienoto Nāciju Organizācijas dati vēsta, ka gadā tiek saražoti aptuveni 100 miljardi apģērba gabalu. Ir aprēķināts, ka ātrā mode planētas piesārņojuma ziņā ir otra lielākā kaitniece aiz naftas industrijas un viena no lielākajām ūdens resursu izmantotājām, kā arī, lai izaudzētu kokvilnu, neiztikt bez pesticīdu un mēslojuma izmantošanas. Piemēram, viena kokvilnas krekla ražošanai nepieciešami aptuveni 2700 litri ūdens, vidēji tik daudz viens cilvēks izdzer vairāk nekā divos gados! Tiesa gan, mūsdienās divas trešdaļas no tekstila industrijā izmantoto materiālu ir sintētiskie – poliesters, neilons, akrils, elastāns. Tos veido no plastmasā bāzētām šķiedrām, ko savukārt iegūst no naftas produktiem, tāpēc ūdens resursu patēriņš ir mazāks. Tomēr jāņem vērā, ka šos materiālus ražo no neatjaunojamām izejvielām un ražošanas process prasa daudz enerģijas resursu. Turklāt, kā norāda ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule, mazgājot šos tekstila izstrādājumus, ūdenī paliek plastmasas mikrošķiedras, kas nonāk jūrās un okeānos un ilgus gadus bioloģiski nenoārdās, turklāt tekstila nozare rada 20% no rūpnieciski piesārņotā ūdens globālā mērogā. Šī ūdens šķērdēšana, lai apmierinātu arvien pieaugošā maksātspējīgā vidusslāņa kāri pēc lēta un modīga apģērba, pastiprina jau tā problemātisko dzeramā ūdens resursu pieejamību daudzās pasaules valstīs. Un neaizmirsīsim arī dažādas ķīmiskas krāsas un citus līdzekļus, ar kuriem tiek apstrādāts apģērbs, lai tas, piemēram, mazāk burzītos, būtu izturīgs pret mitrumu u. tml.
Stabilu vietu apģērbu industrijā ir iekarojusi organiskā kokvilna, ko plaši izmanto bērnu apģērbu ražošanā, kas nozīmē, ka kokvilnas audzēšanā nav izmantoti kaitīgi mēslojumi, herbicīdi un pesticīdi, līdz ar to arī audumi nesatur kaitīgas ķīmiskās vielas un toksīnus. Parasti par šo liecina kāds starptautisks sertifikāts, piemēram, nozarē populārais Oeko-Tex.
Ir arī apģērbi, kas tiek ražoti no dažādu augu šķiedrām, piemēram, bambusa, kaņepju, celulozes (viskoze) u. c.
"Zaļo" vai labāk tomēr neko
Neskatoties uz faktiem un skaitļiem, kurus zinātnieki liek galdā par modes radīto piesārņojumu, alkatības dzītais rats turpina griezties un pieprasījums aug – pēdējo 10 gadu laikā apģērbu ražošanas industrijas apjoms ir gandrīz dubultojies, apģērbus valkājam par trešdaļu īsāku laiku. Bet kur paliek vecās drēbītes? Tās novalkājas, jo ātrās modes apģērbu kvalitāte lielākoties ir visai švaka, ar nelieliem izņēmumiem, bet citi savukārt iziet no modes vai valkātājam apnīk un nonāk atkritumos. Eiropas Komisijas dati liecina, ka vidēji Eiropā viens iedzīvotājs gada laikā izmet atkritumos no pieciem līdz septiņiem kilogramiem apģērba, kas nonāk atkritumu poligonos vai tiek sadedzināti.
Kaut arī ekoloģijas tēmas ir aizvien populārākas un pieprasījums pēc atbildīgas modes pieaug, tikai pāris procentu no visa industrijas saražotā nonāk pārstrādē. Esat ievērojuši, ka daudziem modes zīmoliem parādījušās tā sauktās atbildīgās kolekcijas un pie apģērba lepni karājas birkas, ka tā ražošanā izmantoti otrreizējās pārstrādes materiāli? Jā, tas ir tiesa, taču arī pārstrāde prasa resursus, un jāatceras, ka nevienu sintētisko materiālu nav iespējams pārstrādāt bezgalīgi, visticamāk, nākamajā ciklā kleitiņa vairs nepārtaps par šķiedrām jaciņas sastāvā, bet nonāks kādu mazāk kvalitatīvu, piemēram, rūpniecības jomas materiālu sastāvā. Tāpēc jebkurā gadījumā nevajag neko pirkt bez jēgas un nepieciešamības, un emociju vadītam!
Savukārt, ja apģērbs vairs neder, nepatīk, bet tam nav defektu, nemetiet ārā, bet nododiet kādā no labdarības organizācijām. Novalkāto apģērbu lieciet tekstila šķirošanas konteineros vai nesiet uz kādu no veikaliem, kas pieņem lietotu apģērbu pārstrādei. Kur atrast šīs vietas, meklējiet norādes internetā.