Ar velo pa veco dzelzceļu
Vidzemē pa kādreizējiem dzelzceļiem, kur ir noņemtas sliedes un gulšņi, ir izveidoti pieci tūrisma maršruti 250 km garumā. Aktīvā dzīvesveida piekritēji tos var izmantot visu gadu, piemēram, velobraucieniem, pārgājieniem, nūjošanai, bet ziemā – slēpošanai. Projekts Zaļie dzelzceļi tapis Igaunijas un Latvijas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros. Maršruts no Mazsalacas uz Rūjienu tālāk aizved uz Dienvidigauniju. Piedzīvojumu meklētāji noderīgu informāciju par maršrutiem var atrast mājaslapā Greenrailways.eu.
"Galvenā priekšrocība Zaļajiem dzelzceļiem ir tā, ka vari doties pārgājienā vai braukt ar riteni pa meža ceļiem un takām, kur automašīnas nebrauc. Uz daļu no šiem maršrutiem var nokļūt ar vilciena satiksmi, kas ir ērtākais veids, pārvietojoties ar velosipēdu. Piemēram, mēs izvēlējāmies kombinēt divus maršrutus. Valmieras stacijā sākas maršruts uz Ainažiem. Pēc 44 km Puikulē tas krustojas ar Limbažu–Rūjienas zaļo ceļu. Tur iespējams nogriezties uz Skultes staciju, līdz kurai jābrauc aptuveni 50 km. Ja pa ceļam vēl tiek apskatītas tūrisma vietas, tad tās jau ir divas velobrauciena dienas," saka velobraucēja un tūrisma eksperte Aiga Meri. Pēdējie kilometri līdz Skultes stacijai dabā nav marķēti un ir grūtāk izbraucami, jo tur tiks izbūvēts ātrgaitas dzelzceļš Rail Baltica.
Apmēram 100 kilometru garais maršruts no Gulbenes līdz Melturiem, kas ved cauri Jaunpiebalgai un Rankai, ērti pieejams septembrī, kad ar pasažieru vilcienu var nokļūt līdz Gulbenei uz pilsētas Rudens svētkiem. Un tad doties garajā velobraucienā līdz Ieriķu stacijai. Tas ir būvēts kā militārais dzelzceļš, apejot apdzīvotās vietas, tāpēc svarīgi paņemt līdzi ēdamo un dzeramo. Savukārt braucot virzienā no Melturiem uz Gulbeni, maršrutu var pagarināt tālāk līdz Balviem un vēl uz priekšu līdz Žīguriem. "Šajā maršrutā pats ceļš ir kā piedzīvojums, tas ved gar ezeriņiem, vietām segums nav tas izcilākais, bet tas ir kā patīkams pārsteigums un izaicinājums, bez kā velobraucienā neiztikt. Lai arī dzelzceļa maršruts dabā ir labi saskatāms un orientēties šeit ir viegli, ir patīkami, ka maršruta savienojošie posmi ir marķēti," saka Aiga.
"Braucošu auto reti kur šajos maršrutos iespējams satikt, ir pat posmi, kur izmantot motorizētus satiksmes līdzekļus ir aizliegts. Un tas ļoti pievilina velobraucējus, jo braukt ir droši un pa ceļam var baudīt lauku mieru," saka velobraucēja Aiva Jakovela. "Patīkami, ka šie maršruti ir atdzīvināti ar informācijas stendiem, kur var iepazīties ar dzelzceļa vēsturi un objektiem, kas atrodas netālu no maršruta. Var baudīt lieliskus skatus no dzelzceļa uzbēruma, kas paceļ tevi augstāk nekā apkārtne, vai izmīties cauri purviņam, kas bez dzelzceļa dambjiem nebūtu iespējams."
Atklāt piedzīvojuma garu
Riteņbraukšanas cienītāji ar azartu kolekcionē velobraucienus pa kādreizējām dzelzceļa līnijām. "Pirmā pieredze ir īpaša," saka Aiva un atzīst, ka viņai vislabāk paticis maršruts no Valmieras līdz Ainažiem. Starp Pāli un Staiceli turpat līnijas malā apskatāma šitaki sēņu audzēšanas vieta. Ja līdzi ir teltis, tad ērti piestāt nakšņot Latvijas valsts mežu apsaimniekotajā atpūtas vietā Karogu karjers netālu no Staiceles. Šeit netālu ir arī vairāki apskates objekti – Karogu alas un Dzelzāmuru dižakmens. Alojā kāds biškopis izlicis kastīti, kur garāmbraucēji vai gājēji var paņemt medu, atstājot naudu ziedojumam. Pa ceļam ir apdzīvotas vietas ar kafejnīcām, kur paēst un atgūt spēkus tālākam braucienam. Ceļa segums ir atšķirīgs, kas to padara interesantāku, – celiņi variē no zemes ceļiem, kuri tiek arī izmantoti, lai piebrauktu pie privātmājām, līdz pat pamatīgām stigām, kur, biezu mežu ieskautiem, nāksies braukt pār saknēm. Lai vai kā – visi celiņi ir izbraucami un tomēr labi pielāgoti aktīvā dzīvesveida mīļotājiem.
Krišjānis Ratiniks, kas pazīstams arī kā Velomens, atzīst, ka iespēja braukt pa vecajiem dzelzceļiem ir labs veids, kā izzināt un izbaudīt Latviju. "Priecājos, ka ir uzlaboti tūrisma maršruti, iekopjot zaļos veloceliņus. Tāpat arī aicinu atklāt savu piedzīvojumu garu un doties maršrutos, kas nav publicēti un iekārtoti, jo lielākoties vecie dzelzceļi ir braucami. Populārs maršruts ir no Rīgas līdz Ērgļiem. Priekšrocība ir tāda, ka ir neiespējami nomaldīties, jo tie ir dabā labi redzami. Ilgstoša sausuma gadījumā var būt smilšaini posmi, kas ir grūtāk pārvarami, vai dažās vietās tie var būt aizauguši, tomēr kopumā ir braucami. Automašīnas netraucēs. Tā ir laba iespēja aizbēgt no civilizācijas. Nebūs jābrauc caur pilsētām, un reti satiksiet citus braucējus. Ir arī vecā bānīša maršruts lībiešu krastā no Mazirbes uz Ventspili, to ir grūtāk dabā atpazīt, bet tas ir interesants. Vislabāk šos maršrutus ir braukt aprīlī, kad sniegs jau ir nokusis, bet viss nav tik ļoti sazaļojis un no dzelzceļa uzbērumiem ir laba redzamība," stāsta pieredzējušais velobraucējs.
Kurzemē speciāli iekārtotu maršrutu pa vecajiem dzelzceļiem nav, bet Aiga iesaka izbraukt pa veco dzelzceļa līniju no Liepājas līdz Pāvilostai. "Tas ir posms uz Liepājas–Ventspils dzelzceļa līnijas, kas līdz Rīvas upei ir labi braucams. Tālāk gan maršruts turpināms ekspedīcijas versijā. Pie Alsungas pļavās tas ir govju izmīdīts un krūmiem aizaudzis, tāpēc nākas meklēt kādu sānu celiņu," saka Aiga.