Sterili un precīzi
"Te mums ir vieta, kur sveram dažādas vielas – gan organiskās, gan minerālvielas, gatavojam speciālus šķidrumus augu apstrādei, uzglabāšanai un audzēšanai sterilās barotnēs. Barotne sastāv no minerālvielām, mikro un makro elementiem, ogļhidrātiem, kas ir kā enerģijas avots, jo laboratorijas apstākļos augu audu kultūrās fotosintēze gandrīz nenotiek un augiem ir jādod gatavs cukurs. Pievienojam arī vitamīnus un dažādas fizioloģiski aktīvās vielas atkarībā no tā, vai mums ir vajadzīgs audus pavairot vai dabūt saknes, vai tamlīdzīgi. Mēs strādājam ar cietām barotnēm, un želējošā viela tajās ir agars. Laboratorijā ir īpašas klimata kameras, kurās var regulēt temperatūru un gaismas un tumsas periodus. Darbinieki rūpīgi mazgā visus traukus, ar kuriem tiek strādāts. Tie tiek skaloti dejonizētā ūdenī un izkarsēti 150 grādu augstā temperatūrā, lai visi ārējās vides mikrobi būtu iznīcināti," NBD Augu ekofizioloģijas nodaļas vadošā pētniece Dr. biol. Dace Kļaviņa izrāda laboratorijas telpas un skaidro tajās notiekošo. Vienā no tām darbiniece pie izgaismota galda ar smalkiem instrumentiem kā juvelierim darbojas ar miniatūrajiem augiem – sterilām kultūrām.
Nepiederošām personām atļauts ieiet tikai priekštelpā, ko Dace Kļaviņa salīdzina ar operāciju zāles priekštelpu. Pēc katras "operācijas" izmantotie instrumenti tiek tīrīti un izkarsēti no jauna, un katru augu paraugu ņem ar tīru un sterilu instrumentu.
Sagatavotie augi nonāk uzglabāšanas telpā – uz katras stikla kolbas, mēģenes vai burciņas ir uzrakstīts kods, pēc kura atpazīstama tā suga un citi svarīgi fakti. Telpā ir izkliedēts, mierīgs apgaismojums un valda 16 stundu diena un astoņu stundu nakts. Šeit atrodas augu paraugi no aptuveni 70 Latvijas retajām un aizsargājamajām sugām, tajā skaitā Alpu kreimule, kuru pērnā gada nogalē izdevās izplaucēt un tā priecēja ar trauslu, baltu ziedu. "Šādi audzējot retos augus, varam iegūt daudz materiālu pētnieciskiem darbiem. Izmēģināt, kādas barotnes būtu labākas, kā augus būtu labāk kultivēt, kā tos saglabāt iespējami ilgi. Saglabāt tos var, ja kamerā ir pazemināta temperatūra. Mums ir kamera ar +5 grādiem, vēsajā temperatūrā augi lēnāk aug, it sevišķi, ja izmantojam barotnes, kas neveicina augšanu. Ja augi ātri aug, pieaug pilns trauks un tie sāk dzeltēt, jo nav vairs brīvas telpas. Ir ļoti veiksmīgi izmēģinājumi ar tādām vielām kā manitols un sorbitols, kas nomāc augšanu, un tā notiek lēnāk nekā barotnēs ar saharozi, kas ir standarta cukura piedeva. Tādā veidā mēs varam augus uzglabāt pazeminātā temperatūrā no viena līdz pat astoņiem gadiem atkarībā no sugas. Tas nozīmē, ka mums nevajag lieki patērēt resursus, ik pēc mēneša vai diviem liekot tos jaunā barotnē," skaidro zinātniece.
Saskaņā ar Eiropas Savienības sugu saglabāšanas stratēģijas vadlīnijām katrai valstij 75% no viņu apdraudētās bioloģiskās daudzveidības, tas ir, apdraudētajām sugām, ir jābūt savāktām un apkopotām saglabāšanai.
Daļa no šiem augiem tiek "glabāti" arī NBD āra ekspozīcijās un dobēs, un katras gan laboratorijā, gan ekspozīcijā esošas augu vienības globālais galamērķis ir reintrodukcija dabā.
Cenšas reintroducēt savvaļā
Tomēr nav jau tik vienkārši – paņemt no mēģenes, iestādīt dabā un gaidīt, ka augs griezdamies! Lai augu varētu reintroducēt dabiskā vidē, ir vajadzīgi labvēlīgi apstākļi un arī veiksme, jo to, vai augam izdosies izdzīvot, nosaka daudzi apstākļi – gan laikapstākļi, gan augsnes īpatnības, gan mehāniskas iedarbības faktori, piemēram, dažādu dzīvnieku darbība. Tie var augu gan apgrauzt, gan nobradāt. 2007. gadā NBD speciālisti Ruiša pūķgalvi iestādīja divās vietās Lielo Kangaru dienvidu nogāzēs. "11 gadu katru gadu braucām tur un skatījāmies, kā aug, uzskaitījām, cik ir augu, cik jaunu dzinumu, cik ziedošu dzinumu, un mūsu secinājums ir, ka tās vietas diezgan ievērojami atšķiras. Vienā augam klājas ievērojami labāk, 83% dēstu bija veiksmīgi ieauguši, otrā – tikai 38%, jo tuvumā atradās zvēru taciņa, kā arī liela citu augu konkurence," stāsta D. Kļaviņa.
Alpu kreimule savulaik auga Daugavas krastā uz Staburaga klints, kur bija saldūdens kaļķi, laiku pa laikam plūda tekoši ūdeņi pāri, – ļoti piemēroti apstākļi šīs sugas augšanai!
Kad Staburagu applūdināja, bojā aizgāja arī Alpu kreimule un citu zināmu šīs sugas atradņu kopš tā laika Latvijā nav.
"Latvijā šī suga ir uz izplatības areāla dienvidu robežas, un mums ir cerība to ieaudzēt kaut kur citur Latvijā, tāpēc 2016. gadā tapa Latvijas Dabas fonda iniciēts projekts, kurā NBD speciālisti ieguva sēklas no Igaunijā augošajām Alpu kreimulēm – tā ir tuvākā vieta Latvijai, kur šis augs atrodams. Alpu kreimule uzskatāma par ledus laikmeta reliktu, un būtu ļoti interesanti to atkal reintroducēt Latvijas dabā! Šogad pirmo gadu mums pirmo reizi uzziedēja šis augs laboratorijas kolbā! Mazs un trausls ziediņš, bet šādos apstākļos to izplaucēt ir liela veiksme!" priecājas Dace Kļaviņa un cer, ka drīzumā izdosies to iedzīvināt arī dabā, kādā no biotopiem, kuru specifika ir līdzīga Staburagam. Alpu kreimule ir trausls un īpatnējs augs, un tā saglabāšana pat sterilā kolbā nav vienkārša.
NBD ir vēl vairākas sugas, kurām Latvijā ir zināma viena vai tikai pāris atradņu, kā, piemēram, Igaunijas rūgtlape, kam Latvijā ir tikai divas atradnes Kurzemē (konkrētas atradnes labāk gan ir neatklāt, lai nerosinātu nevajadzīgu ziņkāri), Ventspils un Tukuma apkārtnē. Arī Sibīrijas mēlziedei ir tikai divas atradnes Latvijā, tad vēl pļavas linlape, arī Lēzela vīrcele – maza dzeltena lauvmutīte, sastopama piejūras zonās. Arī dzeltenā dzegužkurpīte – orhideja. Dace Kļaviņa skaidro, ka tieši orhidejām ir ļoti nepieciešama saglabāšana ārpus dabiskām augotnēm, jo tās aug ārkārtīgi lēni un to kultivēšanu izpētīt būtu nozīmīgi. Dzeltenajai dzegužkurpītei 4–5 gadi paiet pazemē. Sākotnēji tā ir sīka putekļveida sēkla bez barības vielām, kam jāizveido sava mikorīzu sēne, kas viņu sākumā pabaro un veicina augšanas uzsākšanu.
Posms no sīka dīgsta līdz pirmajām virszemes lapiņām ir vismaz pieci gadi!
Kaut arī pēdējā laikā teju pie visām dabas kataklizmām tiek vainotas globālās klimata pārmaiņas, NBD eksperte saka, ka sugu izzušanu izraisa ne tikai tās. Liela nozīme ir mehāniskām darbībām, kuras izmaina augsnes slāņus un iznīcina augus, piemēram, tādas ir mežsaimnieciskās darbības. Ar smago tehniku pārmaļot zemsedzi, daudzu augu sēklas vairs netiek laukā, mainās mikrovide, un augs nespēj izdzīvot.
Dalās ar zināšanām
Lai iegūtu izejmateriālus augu kultivēšanai un pētīšanai, botāniskā dārza speciālisti sadarbojas gan ar kolēģiem ārvalstīs, gan dabas aizsardzības organizācijām tepat Latvijā, piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldi, ar ko kopā tiek realizēti pētniecības projekti. Zinātnieki no augu atradnes paņem nepieciešamos paraugus – augu sēklas, ar ko strādāt, un cenšas to vairs netraucēt.
"Patlaban botāniskajā dārzā top jauna ārstniecības augu ekspozīcija, un daži no retajiem augiem to papildinās. Ar laiku, es domāju, Latvijā tas varētu būt nozīmīgs virziens – neņemot no dabas – nevācot un neplūcot, bet laboratorijas apstākļos iegūstot stādus, augus jau ar saknēm, kas viegli ieaudzējami kūdras substrātā un pēc tam izstādāmi dobēs. Piemēram, Pulmanaria angustifolia, kas labi palīdz pret plaušu iekaisumiem, dažādām kakla un elpceļu slimībām, un poļu zinātnieki ir atklājuši tam deviņus jaunus fenola savienojumus papildus kādiem 36 jau iepriekš zināmiem, – tā ir milzīga laboratorija vienā augā! Ja kāds no šiem savienojumiem būtu ļoti nozīmīgs ārstniecībā, šādi pavairojot, varētu arī sagādāt materiālu auga tālākai kultivēšanai. Pēc tam, kad ieaugušies, tie jau ir dalāmi, un tad jau dārzkopji var augus pavairot tādā veidā," skaidro Dace Kļaviņa un piebilst – lai veiksmīgi izdotos augu pavairošana, vislabāk ir no retajiem augiem ņemt sēklas, jo sēkla vispilnīgāk nodod visu auga ģenētiskās informācijas kopumu. Dažkārt tiek izmantoti arī sīpoliņi, laboratorijā aug, piemēram sīpoliņa zobainīte, kuras audzēšana tika uzsāka ar vairsīpoliņu. "Ja mēs nevaram dabūt sēklas, aizbraucam dabā un ir tikai auga dzinumi, mēs kādreiz ņemam arī dzinumus, piemēram, Ruiša pūķgalvi uzsākām audzēt ar dzinuma galotnīti," stāsta pētniece. Kad augs izaudzis gana liels un tam izveidojas sāndzinumi, tie tiek atdalīti un no tiem audzēti jauni augi. Piemēram, tāda ir sārtmatainā bitene, kurai ir trīs atradnes Latvijā. "Visu laiku bija divas, tagad, pateicoties biotopu skaitīšanai, atklāta vēl viena. Tas ir ļoti labs process, kas šobrīd notiek! Daudzām retām sugām atrod jaunas atradnes, jo tik rūpīga Latvijas pārstaigāšana sen nav bijusi, kaut gan visu laiku jau botāniķi iet dabā," uzsver D. Kļaviņa.
Dažkārt, neskatoties uz rūpīgo darbu un zināšanām, augu kultivēt tomēr neizdodas. Piemēram, patlaban NBD vairs nav dobā cīrulīša. Tā ir ļoti grūti diedzējama suga, kā izrādās, arī sterilās kultūrās auga attīstībai ir jāiziet tas pats ceļš, kas ir dabā. Sākotnēji sēklai ir neattīstīts dīglis, kuram vajadzīgs rudens un ziemas sala periods, un, izejot šīs te temperatūras, mitruma un aukstuma svārstības, dīglis pamazām sēklā izaug, un pavasarī, kad nāk pirmie palu ūdeņi, sēkla ir gatava uzdīgt. Kādu laiku dobais cīrulītis bija NBD kultūrā, trīs četrus gadus veiksmīgi auga, vairojās, daļa pat tika izstādīta ārā, dobēs. Taču laika gaitā augs kļuva aizvien vājāks un vājāks, līdz iznīka. Pētniekiem patlaban nav īsti skaidrs, kādēļ tā ir noticis. "Darbs ar augu pētīšanu nav vienmuļš – ir vēl daudz nezināmā, it sevišķi par retajām un senajām sugām. Mēs meklējam atbildes par augiem, bet reizē skatāmies tās dabas norišu kontekstā, jo dabā viss ir savā starpā ļoti saistīts!" uzsver Dace Kļaviņa.