Viens no a/s Latvijas valsts meži darbības virzieniem līdzās meža teritoriju apsaimniekošanai, koksnes ieguvei un sabiedrības izglītošanai par dabas vērtībām ir arī zemes dzīļu resursu jeb minerālo materiālu un kūdras ieguve. Šobrīd LVM apsaimniekošanā ir vairāk nekā 100 derīgo izrakteņu ieguves vietu visā Latvijā jeb 128 karjeri un 16,8 ha kūdras ieguves teritoriju, kā arī pašiem sava akreditēta minerālo materiālu testēšanas un pētniecības laboratorija, stāsta LVM struktūrvienības Zemes dzīles direktore Kristīne Ansone.
Ar domu par ilgtspēju
Lai darbotos ilgtspējīgi, ekonomiski un ekoloģiski pamatoti, gan minerālo materiālu, gan kūdras ieguve ir rūpīgas plānošanas projekti, kuru cikls no izpētes līdz darbu noslēgšanai jeb teritoriju rekultivācijai ilgst ne tikai vairākus gadus, bet pat vairākas desmitgades. LVM struktūrvienības Zemes dzīles direktore Kristīne Ansone teic, ka arvien tiek veikta efektivitātes uzlabošana gan ietekmes uz vidi izvērtējumā, gan, piemēram, ģeoloģiskās izpētes darbu procesā. "Ikvienā no LVM apsaimniekotajām vietām Latvijā, kur nav aizsargājamo dabas teritoriju vai citu ierobežojumu, var veikt meklēšanas darbus. Tie notiek, izmantojot urbšanas tehnoloģiju, lai pārliecinātos, kas atrodas zemes dzīlēs. Ja tiek konstatēti kvalitatīvi materiāli, kas atbilst tirgus vajadzībām, notiek detalizētāka ģeoloģiskā izpēte. Arvien meklējam veidus, lai precīzāk, fokusētāk meklētu derīgos izrakteņus, jo vēsturiskās kartes diemžēl ir visai neprecīzas," skaidro Ansone.
Nozīmīgs posms materiālu izvērtēšanā ir testēšanas un pētniecības laboratorijai, kas aprīkota ar jaunām testēšanas iekārtām un laboratorijas darbinieku kompetences nodrošina testēšanas rezultātu precizitāti un ticamību.
Pusdārgakmens un vēstures liecības
Nereti laboratorijas darbu procesā gadās arī interesanti un neparasti atradumi, piemēram, dažādas vēsturiskas liecības, akmeņi ar fosiliju nospiedumiem u. tml.
Testējot minerālos materiālus, laiku pa laikam izdodas atrast mazāk sastopamus iežus, interesantas formas minerālus, ziedošus akmeņus – mangāna izgulsnējumus un pat pirītu, kuru tautā mēdz saukt par "muļķa zeltu". 2020. gadā, veicot minerālo materiālu ikdienas testēšanu paraugam, kas tika avests no maisījuma, kuru plānots iestrādāt LVM meža autoceļā, laboratorijas tehniskā speciālista Dāvja Lapiņa uzmanību piesaistīja iezis, kurā bija saskatāms netipisks minerāla ieslēgums. Turpinot materiāla izpēti, speciālista aizdomas apstiprinājās: atrastais minerāls ir pusdārgakmens – granāts almandīns, sarkano vai sarkanvioleto granātu pats cietākais un pats izplatītākais paveids. Latvijā sastopami pieci granātu paveidi, un tieši almandīna kristāli ir visizplatītākie. Visbiežāk redzami laukakmeņos, kā arī sastopami gneisos un kristāliskajos slānekļos atsevišķu graudu vai graudainu joslu veidā. Almandīna granāts sastopams visā pasaulē, un Latvijai vistuvākās atradnes ir Somijā un Zviedrijā. Kristīne Ansone gan zina teikt, ka tas esot vienīgais pusdārgakmens, ko līdz šim izdevies uziet LVM speciālistiem.
"Joprojām atrodam arī kara liecības, dažkārt pat sprādzienbīstamus priekšmetus. Arī tāds diemžēl ir mūsu vēsturiskais mantojums. Aptuveni zinām, kuras varētu būt teritorijas ar paaugstinātiem riskiem, tādēļ, veicot darbus, ņemam vērā piesardzības pasākumus. LVM ir izstrādāti norādījumi darbiniekiem un sadarbības partneriem, kā rīkoties, ja tiek atrasti sprādzienbīstamie priekšmeti. Mums ir sadarbība ar uzņēmumiem, kas ir tiesīgi veikt tālākās darbības un šos priekšmetus utilizēt," skaidro Ansone.
Labāko rekultivācijas metožu meklējumos
Smilts-grants karjerā no ieguves līdz rekultivācijai paiet ne mazāk kā 10 gadu. Tomēr lielākoties tie ir vairāk nekā 30 gadi, tai skaitā pāris gadu var aizņemt ietekmes uz vidi novērtējums un izvērtējums, kuras metodes ir piemērotākās konkrētajai teritorijai.
Vienlīdz svarīgi kā iegūt derīgos izrakteņus ir arī šīs teritorijas pēc darbu pabeigšanas rekultivēt. Minerālo materiālu ieguves teritoriju vietās parasti tiek iestādīts jauns mežs, ja resursu ieguve notikusi virs gruntsūdens līmeņa, savukārt, ja materiālus iegūst zem gruntsūdens līmeņa, rekultivācijas procesā tiek izveidotas ūdenstilpnes, kuras var izmantot atpūtai vai meža aizsardzībai ugunsgrēku gadījumos. Ik gadu LVM rekultivē aptuveni septiņus karjerus.
"Aktuāls jautājums ir purvu rekultivācija. Rūpīgi jāvērtē, kādas rekultivācijas metodes katrai teritorijai ir vispiemērotākās. Kaut arī kūdras ieguvei Latvijā ir gana sena vēsture, teritoriju rekultivācijas pieredze pagaidām ir neliela.
LVM kūdras ieguvi neveic, bet iznomā kūdras ieguves teritorijas, taču mēs strādājam pie lēmumu pieņemšanas, lai efektīvāk nodrošinātu šo resursu apsaimniekošanu un izvērtējam arī alternatīvus ceļus, tai skaitā uzņēmumam pašam nodarboties ar kūdras ieguvi, jo mērķis ir nodrošināt kūdras resursus tirgus pieprasījumam, bet veidi, kā to izdarīt, ir dažādi," pastāsta LVM struktūrvienības Zemes dzīles direktore.
Kūdras ieguves process ir ilgstošs – tie var būt 50 un pat 75 gadi atkarībā no ieguves apstākļiem un kūdras kvalitātes un dziļuma. Viens no pirmajiem sarežģītajiem soļiem ir noteikt rekultivācijas veidu, uzsākot purva izstrādi.
Piemēram, centieni kūdras ieguves teritorijas vietā ieaudzēt kvalitatīvu mežu pagaidām Latvijā ir pārsvarā zinātnisko pētījumu līmenī. Viedokļi par labākajām metodēm atšķiras arī ekspertu līmenī.
Piemēram, pastāv uzskats, ka visa teritorija jāpārklāj ar ūdeni un jāļauj dabas procesiem paveikt savu. "Nesen biju pieredzes apmaiņā Kanādā un tur redzēju vietas, kurās jau vairāk nekā 20 gadu pieredzē gūti secinājumi, ka, appludinot teritoriju, ūdens viļņošanās rezultātā purva atjaunošanās notiek lēnāk. Veiksmīgāki šie procesi ir, ja ūdens līmeni regulē un purvam raksturīgie augi un sūnas var atsākt veidoties virs ūdens līmeņa. Šajās teritorijās izmanto salmu un siena pārklājumus, lai veiksmīgāk un ātrāk palīdzētu sfagnu sūnām ieaugt. Tās paņem no tā sauktajām donorteritorijām un izkaisa uz atjaunojamās platības. Rezultāts ir redzams jau pēc trim četriem gadiem. Latvijā pagaidām līdzīgi pētījumi veikti pāris hektāru mērogā zinātnisko pētījumu ietvaros, bet tādu viennozīmīgi labu rezultātu pie mums pagaidām neesmu redzējusi," stāsta Kristīne Ansone.
Daudzviet pēc kūdras ieguves pabeigšanas teritorijas tiek izmantotas, lai audzētu mellenes, dzērvenes, taču vispirms jābūt pamatotam biznesa plānam un izvērtētam tirgus pieprasījumam pēc attiecīgā produkta. "Tāpat teritorijā ir atsegta kūdra, turklāt teritoriju klāj visai vienveidīgi kultūraugi, faktiski tā ir lauksaimniecība – notiek ravēšana, mēslošana un citas darbības, lai iegūtu kvalitatīvu ogu ražu, teritorijā ir arī regulāra cilvēku klātbūtne un tāpēc dabiska purva vide neatjaunojas," skaidro Ansone.
Nepieciešams pilnveidot normatīvu prasības
Valsts īpašumā ir 93% Latvijas purvu, savukārt 58% no valstij piederošajiem kūdras purviem apsaimnieko LVM. Pēc kūdras eksporta apjomiem Latvija ir pasaules līdere, taču pēc vērtības ieņem otro vietu aiz Kanādas. Eiropas tirgū Latvijā iegūtā kūdra sastāda 30% no kopējā tirgus piedāvājuma. Klimatneitralitātes mērķu sasniegšana, zemes ilgtspējīgas apsaimniekošanas politika un normatīvais regulējums kā Eiropas, tā nacionālajā līmenī ir būtiski faktori nozares attīstībai. Kristīne Ansone uzsver, ka nepieciešami precizējumi normatīvos, kas attiecas uz kūdras ieguves teritoriju rekultivāciju.
Pašlaik nomnieki, pirms uzsāk kūdras ieguvi, prasa LVM rekultivācijas nosacījumus. Atkarībā no apstākļiem un apkārtējās vides rādītājiem un mērķiem tiek noteikts rekultivācijas veids. Tālāk tiek izstrādāts kūdras ieguves projekts, tajā ietverot tādus tehnoloģiskos risinājumus, lai rekultivācijas mērķi varētu sasniegt, piemēram, ja noteikts, ka attiecīgajā vietā nepieciešams būt dīķim, kūdras ieguve jāveic tā, lai varētu dīķi izveidot. Ja plānots, ka meža zemei, tad kūdru nedrīkst iegūt tik dziļi, lai pēcāk teritoriju klātu ūdens. Šobrīd rekultivācijas darbus veic nomnieki, taču aktuāls ir jautājums, kad tad īsti teritorija tiek atzīta par rekultivētu un kad patiesībā tiek sasniegts rekultivācijas mērķis.
"Patlaban normatīvi paredz, ka rekultivācija ir noslēgusies, kad tiek parakstīta dokumentācija par teritorijas attiecīgu sagatavošanu, piemēram, purva vai meža atjaunošanai. Uzskatu, ka nepieciešams jauns skatījums uz visu procesu un par rekultivētu teritorija jāatzīst tad, kad ir pirmās kvalitatīvās pazīmes, ka purvs vai mežs ir atjaunojies. Lai tas notiktu, vairāku gadu laikā jāveic dažādi darbi. Piemēram, Kanādā rekultivācijas process ir kā minimums vēl pieci gadi, un tajā laikā vides inspektors apmeklē teritoriju un pārliecinās, kā rekultivācijas mērķis tiek sasniegts. Protams, dažu gadu laikā purvs pilnībā atjaunoties nevar un arī mežs izaugt ne, bet ir iespējams novērtēt, kādā kvalitātē notiek procesi un vai tie būs veiksmīgi," ir pārliecināta Kristīne Ansone.
Lai sekmētu Latvijas purvāju ilgtspējīgu apsaimniekošanu un aktīvāk iesaistītos nozares politikas veidošanā, LVM ir pievienojusies Latvijas Nacionālajai kūdras biedrībai (LNKB).