"Klints ir cietu iežu atsegums. Latvijā tādu tiešām cietu iežu statusam varētu atbilst tikai dolomīti, tie veido klintis, piemēram, gar Amatas krastiem, arī Gaujas augštecē, kā arī ļoti skaistās, bet mazāk zināmās Randātu klintis. Par smilšakmeņiem runājot, nosaukums "klintis" skan specifiski, jo senākos smilšakmeņus var nodrupināt pat ar roku, nemaz nerunājot par apstrādi ar instrumentiem," skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Ģirts Stinkulis.
Ūdens "noskrubināti"
Runājot par klinšu veidošanos Latvijā, svarīga ir ģeoloģisko notikumu secība. Latvijā daudzviet atsegumos ir pieejami devona sistēmas nogulumieži. Devona periods sākās pirms 419 miljoniem gadu un beidzās pirms 359 miljoniem gadu. Šajā laikā Latvijā izgulsnējās 815 metru (maksimālais biezums) bieza nogulumiežu sega. Tagad vietām atklāti redzam nelielu tās daļu. Atsegumi veidojas, kad upes "iegraužas" nogulumos. Vai nu upes iegrauzušās pietiekami dziļi, kā tas ir, piemēram, Gaujas ielejā, vai arī apstākļu sakritības dēļ šie ieži atrodas tuvu zemes virsējiem slāņiem. Sākumā upei jāizkļūst cauri virsējiem nogulumiežiem, tikai tad tiek sasniegti senie ieži. "Vietas, kur koncentrējas senie atsegumi, ietekmē divi galvenie faktori – neliels jauno nogulumu biezums, piemēram, 5–10 metri. Otrs – upes ieleja ir gana dziļa. Gaujas posmā no Cēsīm līdz Siguldai vērojami viskrāšņākie šāda veida atsegumi. Arī Brasla, Amata, Salaca, Mazsalaca virzienā uz lejteci ir spilgti šādu atsegumu piemēri. Daugavā ir daudz dolomītu atsegumu, diemžēl daļa no tiem zuduši (jācer, ka tikai uz kādu laiku) hidroelektrostaciju būvniecības dēļ, sevišķi Pļaviņu HES. Arī Ventā vērojami devona laika iežu atsegumi, tāds ir arī slavenais ūdenskritums Ventas rumba Kuldīgā. Abavas krastā – Muižarāju klintis," skaidro Ģirts Stinkulis.
Devona periodā gan klimatiskie, gan ģeogrāfiskie apstākļi bija ļoti atšķirīgi no tiem, kādi ir tagad. Nogulumi, kas uzkrājās, galvenokārt lokalizējās Latvijas teritorijas ūdenskrātuvju iekšzemes baseinā. Tās bija lielas upju grīvas, kur no Skandināvijas kalniem tika nests liels daudzums sanešu, kas uzkrājās un izveidoja iežu segu. "Mūsdienās iežu atsegumi arī veidojas, pateicoties ūdeņiem – upēm, arī jūras krastos un ezeru krastos. Latvijā vienīgās piejūras klintis ir Vidzemē esošās Veczemju klintis, kas lokalizējušās, sākot no Vitrupes un virzoties uz dienvidiem līdz pat Tūjai 18 kilometru posmā un ir smilšakmens klinšu atsegumi. Savukārt Burtnieka ezera krastos ir devona laika dolomītiežu atsegumi. Ūdens darbība nepieciešama, lai atsegtu šos iežus, jo ar vēju nepietiek – ir nepieciešama ilgstoši regulāra un gana intensīva erozijas darbība," piebilst ģeologs.
Vēsturei un tautsaimniecībai
Ģeologi pēta arī atsegumus iežu ieguves karjeru sienās, jo tas ir nozīmīgs informācijas avots – tur ir svaigi, tikko izveidoti iežu atsegumi, sevišķi dolomīti, kas daudzviet tiek intensīvi iegūti un redzami ne tikai vienā lokālā atsegumā, bet skatāmi telpiski visās karjera pusēs. "Iežu atsegumu izpēte Latvijā ir viens no nozīmīgākajiem ģeoloģisko pētījumu veidiem. Ja pētām mūsdienu nogulumus, varam pētīt arī reljefu, bet, runājot par devona laika nogulumiem, reljefs vairs nav nozīmīgs – viss ir izmainījies, pārklāts, apsegts, un redzam tikai iežu šķērsgriezumu. Pētām tā sastāvu – kas tie ir par iežiem, kādi ir piejaukumi, kāds ir graudu izmērs, kristālu izmērs, tekstūras – ļoti nozīmīgas, lai saprastu, kāda tad ir bijusi šī senā pasaule. Diezgan izplatīts smilšakmeņos ir slīpslāņojums. Redzam, ka ir horizontālas līnijas un starp tām ir slīpas," atklāj Stinkulis. No šādas tekstūras var secināt, ka ieži veidojušies senās zemūdens grēdās, kuras migrējušas straumju ietekmē. Atklājot māla un vizlas kārtas uz šiem slīpajiem smilšakmens slānīšiem, tās atkārtojas ar zināmu periodiskumu, un kļūst skaidrs, ka Latvijā devona periodā bija plūdmaiņas – paisums un bēgums, kas vairs nenotiek mūsdienās. Kārtu atkārtojamība norāda uz saules un mēness savstarpējo attiecību izmaiņām, kas pastiprina vai samazina plūdmaiņas. Ģirts Stinkulis bilst, ka tas pārsteidz pat pieredzējušus ģeologus, ka šādi fakti tik izteikti redzami šādos ļoti senos iežos!
Aktīvi pētītas tiek arī iežu slāņos atrastās fosilijas. "Zinām, ka devona smilšakmeņos uzietas bruņuzivis un arī citi senie mugurkaulnieki. Ģeologs profesors Ervīns Lukševičs sadarbībā ar LU studentiem un citiem kolēģiem vada palentoloģijas vasaras skolu un rīko ekspedīcijas, kur tiek veikti plaši iežu attīrījumi, tā rezultātā iegūstot lieliskas bruņuzivju un citu organismu fosilijas. Tiek atklāti un pētīti pat senie četrkāji, kuri dzīvoja tajā laikā, kad dzīvās radības tikai sāka pārvietoties no ūdeņiem uz sauszemi," stāsta Ģirts Stinkulis.
Šobrīd viņš kopā ar Universitātes kolēģiem darbojas projektā Plūdmaiņu režīma un klimata ietekme uz vidējā-vēlā devona biotu epikontinentālajā Baltijas paleobaseinā. Šajā projektā tiek plaši pētīti gan smilšakmeņu, gan dolomītu atsegumi kā Latvijā, tā ārpus tās robežām, lai saprastu, kā paisums un bēgums un klimata pārmaiņas ietekmēja dzīvo organismu attīstību – augus, dzīvniekus utt. Projekta mērķis ir noteikt un aprakstīt likumsakarības starp vidējā un vēlā devona faunas un floras attīstību, plūdmaiņu režīmu un klimata izmaiņām Baltijas paleobaseinā. Projekts tika uzsākts 2018. gadā, bet noslēgsies 2020. gadā.
"Varbūt varētu šķist – vai tiešām Latvijā jau viss nav izpētīts, mums taču to atsegumu cik ir, tik ir! Ģeologi ir strādājuši jau paaudzēm! Taču nāk klāt arvien jaunas zināšanas, kas rada jaunus priekšstatus par pasauli, kāda tā bija senajos laikos. Piemēram, par paisumu un bēgumu devona jūrās un upju deltās faktiski mēs zinām tikai kopš kāda 2000. gada. Kā jaunas zināšanas ir arī tas, ka devona periodā jau bija meži, kā augi pamazām kļuva lielāki, kā dzīvie organismi izkļuva sauszemē, kā uzkrājās materiāli jūrās un upju deltās, priekšstati arvien mainās," priecājas ģeologs un piebilst, ka, protams, aizmirsts netiek arī par «taustāmo» labumu, kas varētu sniegt zināmu ieguldījumu iedzīvotāju maciņos, – pētīti tiek arī derīgie izrakteņi, dažādas iežu īpašības, lai noskaidrotu, kādiem lietderīgiem mērķiem tie izmantojami bez līdz šim jau zināmajiem.
Klimata pārmaiņu un vandaļu ietekme
Dabā nekas nebeidzas, visi procesi ir aktīvi, un arī mūsdienās notiek dažādu apstākļu ietekme uz iežu atsegumiem un arī citām to daļām, protams. Lielai daļai atsegumu ir tendence ar laiku aizaugt. Tas tāpēc, ka upju erozija kļūst arvien vājāka, pavasara pali nav tik intensīvii, jo nav ne tik daudz sniega, ne ledus kā senāk. Upju un citu ūdenskrātuvju krasti aizaug lauksaimniecībā izmantotā mēslojuma ietekmes dēļ, kas veicina eirofikāciju, padarot ūdeņus pārāk bagātus ar barības vielām, iedarbojas vēl citi faktori. Ja turpināsies globālās sasilšanas tendences, sniega būs mazāk, bet varbūt lietusgāzes kļūs intensīvākas, – viennozīmīgi prognozēt apstākļu attīstību nav iespējams. "Cilvēka darbība iežu atsegumus ietekmē arī tiešā veidā. Joprojām trūkst izpratnes, ka nevajag atstāt savus "autogrāfus" uz klinšu sienām. Nav atbalstāms, ka cilvēki ieskrāpē savus vārdus vai kādus citus uzrakstus. Tas ļoti bojā šo klinšu dabisko skaistumu un apgrūtina arī zinātnieku darbu!" uzsver Ģirts Stinkulis.
Arī kāpt, rāpties un ložņāt pa klinšu sienām Latvijā nevajag, jo dolomīts, nemaz nerunājot par trauslāko smilšakmeni, viegli pakļaujas erozijai un drūp.