Auces krustojums
Pirms gadiem septiņiem Dienā mājdzīvnieku lapā rakstīju par Edgara un Sandras melno labradoru Baroku. Izcils, gudrs un skaists suns bija. Pirms pieciem gadiem Baroks aizgāja mūžības ceļos. Tagad mākslinieku dzīvoklī mani laipni sagaida gaišs vidēja auguma vidējas miesasbūves suns ar neparasti skaistu ģīmīti un brūnām vērīgām acīm. Viņš pašiverējas, paņem no manis atnesto kārumiņu, uzlec uz dīvāna un saldi aizmieg, jo tikko abi ar saimnieku pārnākuši no pastaigas.
Edgars atklāj, ka piecus gadus viņu mājās bija tāda kā suņu viesnīca, jo bieži bija jāpieskata aizbraukuša drauga suns, laiku pa laikam dēls Gundars atstāja vecākiem savu labradoru. Beidzot radās doma, ka tomēr jāņem pašiem savs sunītis, jo galu galā ir arī vairāk jāstaigā. Sunim jābūt neliela auguma, jo pēdējā dzīves periodā Edgaram smagais Baroks bija jānes pa kāpnēm uz ceturto stāvu. Edgars gan dēlus aicināja palīgā, gan kāpņu telpā pat vinču gribēja taisīt, lai Baroku dabūtu augšā.
Šogad pavasarī Sandra bilda – ņemsim krančuku no patversmes! Edgars – nē, jo nezināsim, kas tur galu galā būs! Tagad viņš atceras: "Domājām, brauksim pa patversmēm un meklēsim melnu atbilstoša vecuma un izskata sunīti. Es zināju tikai patversmi Labās mājas Juglā, kur pēc Baroka aiziešanas aizvedu viņa palikušo barības maisu un mantas." Sandra savukārt atklāj, ka naktī pirms braukšanas uz Labajām mājām redzējusi sapni: "Cita sapņa vidū pēkšņi – uh! – kadrā ieraugu lidojam noplukušu smilšu krāsas kranci."
Abi ar aizkustinājumu atceras atmosfēru patversmē: "Dāmas, kas tur strādā, ir aizrautīgas, viņas ļoti mīl dzīvniekus. Tikām notestēti. Izstāstījām, ka mums apkārt mājai labas pastaigu vietas, ir arī lauku mājas, ka mums ir pieredze ar suņiem. Sagadījās, ka uzreiz pirmajā voljērā ieraudzījām Breksi un sapratām – pilnīgi mūsējais! Izgājām pastaigāties, viņš nebija kārstīgs, bet pašpietiekams. Bija Lielā Piektdiena, bet mums viņu atdeva pēc divām nedēļām, kad bija jau izkastrēts."
Brekša CV ir gana īss – suņu puikam ir divi gadi, viņš dzīvojis Aucē pie kādas sieviņas, kas aizvesta uz pansionātu, bet suns nogādāts Labajās mājās. Edgars vīpsnā: "Pirms tam spriedām – tikai ne taksi, jo viņi baigi rok un ir spītīgi, taču šim simts punktu iekšā ir taksis! Krastiņa saka, ka Breksis esot takša un zeltainā retrīvera krustojums, bet es domāju, ka viņam radurakstos viss Auces suņu kontingents. Tāds novembrī dzimis milzu taksis, tāpēc dzimšanas dienu svinēsim 18. novembrī."
Sandrai sava versija par Breksi: "Viņš ir kā latviešu streļķis – gudrs, spītīgs, attapīgs, neatlaidīgs un drosmīgs pašpuika. Man viņš liekas skaists."
Ar kontrolkodienu
Kopā dzīvošanas sākums nebija ne rāms, ne gluds. Sandra: "Jau šķita, ka mūs tūlīt izrakstīs no mājas, jo Breksis traki rēja, kad kāds lejā kāpņutelpā vēra durvis. Viņš arī no mugurpuses vairākas reizes izdarīja kontrolkodienu gan kaimiņienei, gan kādam garāmgājējam kājā. Uz ielas rēja uz velosipēdistiem, parkā uz dīvainiem tipiem. Ko gribēt, lauku puisis, bet te tik daudz cilvēku apkārt! Cerēju, ka staigāšu ar suni pa parku un sapņošu, bet es kā navigācijas speciālists visu laiku vēroju apkārtni! Taču tagad tā vairs nav, pusgada laikā Breksis daudz ko iemācījies."
Psiholoģiska trauma Breksī tomēr ir. Sandra novērojusi: "Barokam ļoti patika staigāt, viņš mājup nerāvās, bet Breksis ik reizi ir laimīgs, kad pagriežam uz māju pusi, tad lepns, aste gaisā, vilkšus velk mani uz dzīvokli."
Edgars smej: "Kad nāku mājās un tur valda klusums, zinu, ka dzīvoklī neviena nav. Rej tikai tad, ka kāds ir mājās, rāda, ka sargā.»
Ik pa brīdim Sandra un Edgars salīdzina Breksi ar Baroku, kuram dēli Kārlis un Gundars gaitenī uztaisījuši memoriālo sienu ar fotogrāfijām. Sarunas laikā salīdzinājumus dzirdu ik pa brīdim. Tā Sandra teic: "Kad mums bija Baroks, brīnījos, kāpēc parkā cilvēki suņus ved saitē, Baroks vienmēr bija līdzās. Breksis vēl līdz galam neklausa, ja par kaut ko ieinteresējas, neatsauksi. Putni parkā viņu neinteresē, bet zemi rok un rok, nikni ar zobiem rauj ārā zāļu saknes. Reiz ilgi gaidīju, jau jāiet mājās, es pavelku, viņš izmaucas no saites un turpina rakt. Tikai ar slavēšanu dabūju rokā. Tāpēc ejam saitē. Ar viņu vēl jāstrādā."
Saziepēts izmuka
Mākslinieku lauku mājas ir starp Liezēri un Piebalgu, kaimiņi patālu, īsta čukņa, bet Breksis tur iejutās no pirmās dienas. Edgars labprāt stāsta: "Pirmajā reizē mašīnā būrī, kur šo ieliku, lai pa autiņu nelēkā, bija novēmies. Kā tika laukā, tā taisnā vīlē joza prom, domāju – uz Rīgu skrien. Nē, apskrēja apkārt kaimiņu mājai un atgriezās. Viņam laukos patīk mest lielus lokus. Baroks tā nekad nedarīja. Sākumā gribēju Breksi, kamēr lauku darbus darām, siet pie saites, lai nepazūd. Nopirku smuku saiti, un viņš arī nepretojās, laikam jau Aucē dzīvojis saitē. Taču jau otrajā reizē Breksis saiti pārkoda un skrēja pie manis atrādīties. Tā beidzās siešana, bet viņš mūs vaktē."
Uz laukiem sunim vienmēr tiek ņemts līdzi kauls ar gaļu. Barokam ēšana bija galvenais dzīvē, bet kaulus viņš apgrauza un pameta zālē. Breksis drusciņ pagrauž, tad ierok zemē, ik pa brīdim atrok un atkal grauž. Sandra un Edgars atceras, kā Breksis reiz bija ieberzies smirdoņā. Nu ko, jāmazgā, bet kaimiņu mājā ciemos sabraukuši viesi ar saviem suņiem. Tikko Edgars Breksi saziepējis, šis aizjož uz kaimiņu māju ar suņiem skrieties. Vienu izcili labu darbu gan Breksis laukos izdarījis. Viņam spēcīgi attīstīts medību instinkts – nemitīgi rok laukā peles un kurmjus. Edgars cer, ka drīz apkārtnē to vairs nebūs: "Agrāk laukos bija mežacūkas, visu uzraka. Tagad mums sava cūka – racējs."
Ūdenī negrimst
Vērpe zināms kā izcils makšķernieks, vai tāpēc suns, vārdā Breksis? Izrādās, "Aucē šis bija Bobis, spriedām, kā sauksim. Ienāca prātā Breksis un palika. Kāds gan teica – laikam gribējāt Reksi, bet, lai interesantāk, iznāca Breksis".
Kad Edgars pirmo reizi aizvedis Breksi uz ezeru, suns bijis dikti satraucies – vai tikai šo neved slīcināt? Tagad kopīgas makšķernieku gaitas jau ierastas. Edgars: "Kamēr gatavoju laivu, Breksis klimst riņķī un rok. Kad es no laivas makšķerēju, viņš vairs nebaidās, mierīgi guļ laivas priekšgalā, kur viņam sava vieta. Ūdens gan viņam nepatīk, pats peldēt neiet. Reiz uz rokām ienesu, panisku baiļu nav, bet uzreiz peld uz malu. Tagad, noskaidrojis, ka negrimst, līdz vēderam ūdenī stāvot, meklē ūdensžurkas."
Edgars un Sandra smejot saka: "Mēs par Breksi varētu veselu diennakti stāstīt." Atvadoties Vērpe piebilst: "Baroks bija brīnišķīgs suns, un Breksis arī ir brīnišķīgs."