Priekšstats par šo poligonu kā milzu kalnu vai pazemes bunkuru ar burbuļojošu indīgu dīķi tam blakus un visapkārt izliktām brīdinošām zīmēm ar miroņgalvām ir labi attīstītas fantāzijas auglis. Patiesībā tā ir ierobežota teritorija ar apjomīgu tā saucamo šūnu atkritumu noglabāšanai un dažām saimnieciskām darbībām paredzētām ēkām, kuras zālienu Vides Dienas ierašanās brīdī pļauj vairāki zāles pļāvēji. Tas nepieciešams ugunsdrošības apsvērumu dēļ, jo šādos infrastruktūras objektos zālājs nedrīkst pārvērsties kūlā. Pie galvenajiem vārtiem ir izvietots detalizēts teritorijas plāns, arī tas – ugunsdzēsēju spējai orientēties potenciāli kritiskās situācijās. Tieši blakus 7,2 ha plašajam Zebrenes bīstamo atkritumu poligonam paveras skats uz tradicionāli apsaimniekotām lauksaimniecības zemēm. Šovasar te audzēti rapši un citas kultūras.
Līdz Zebrenes poligona izveidošanai Latvijā bīstamie atkritumi tika uzkrāti pagaidu glabātavās, lielākā daļa – Gardenes bīstamo atkritumu pagaidu glabātavā, kur arī pašlaik notiek atkritumu apsaimniekošanas darbības.
Galējs utilizācijas paņēmiens
Atkritumu apglabāšanas poligons ir atkritumu utilizācijas galējais līdzeklis, tas ir vecs un pat jau novecojis risinājums.
Sākotnēji, kad tikusi projektēta Zebrenes poligona teritorijas ietilpība, plānotais bīstamo atkritumu pieņemšanas apjoms bija paredzēts 9000 tonnām gadā. Teorētiski pašlaik varētu būt aizpildīta puse no projektētā tilpuma. "Pa šiem desmit gadiem, kopš 2008. gadā izveidots poligons, bīstamo atkritumu apjoms tajā kopumā sasniedzis 5000 tonnu, piemēram, šogad poligonā esam apglabājuši tikai aptuveni 220 tonnu. Runājot par sadzīves atkritumu apriti, Latvijā pirms trim gadiem tika apglabāts 500 tūkstoši tonnu. Bīstamo atkritumu samazinājums ir ļoti ievērojams, to ietekmējuši dažādi faktori, arī tehnoloģiju attīstība," atzīst Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) Informācijas analīzes daļas Ķīmisko vielu un bīstamo atkritumu nodaļas vecākais eksperts Vladislavs Beļskis. Viņš turpina: "Gadsimtu mijā, kad tika plānota šāda poligona izbūve, pēc inerces vēl darbojās ražojošas rūpnīcas ar vecām iekārtām, kuru darbība mūsdienās vairs nebūtu iespējama ne konkurences, ne vides prasību dēļ. Vēl darbojās Liepājas metalurgs, un visi šie bīstamo atkritumu radītāji tika ņemti vērā kopumā; tas arī bija noteicošais, kāpēc poligons izveidots tādā ietilpībā un ģeogrāfiskā novietojumā. Tā laika gaitā izveidojās šī milzu starpība starp plānoto un faktiski apglabāto bīstamo atkritumu apjomu."
Saskaņā ar likumdošanu Latvija nav tiesīga pieņemt apglabāšanai citu valstu bīstamos atkritumus. Savukārt tos bīstamos atkritumus, kurus iespējams pārstrādāt, nogādā gan Latvijas, gan citu valstu bīstamo atkritumu pārstrādes iekārtās, piemēram, Vācijā, Somijā, Zviedrijā, Igaunijā. Nogādāšana apglabāšanai citas valsts teritorijā nav ekonomiski pamatota izmaksu dēļ, jo tepat Latvijā tā ir relatīvi zema – 100 eiro par tonnu plus PVN.
Likumdošana nosaka, ka bīstamo atkritumu, kas radušies ražošanas procesā vai būvniecībā, radītāja vai pārvaldītāja pienākums ir tos atdalīt no citu veidu atkritumiem, uzglabāt tā, lai tie neapdraudētu vidi, cilvēku un mantu, kā arī nogādāt speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu savākšanas vietās.
Nogādā arī pārstrādei
Atkritumu klasifikatorā par bīstamajiem tiek noteikti tādi atkritumi, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēku dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai – tie var būt degoši, sprāgstoši, oksidējoši, kancerogēni un citus riskus izraisoši.
Būvniecībā tas galvenokārt ir viens atkritumu veids – azbestu saturoši atkritumi, pārsvarā šīfera loksnes. Azbests ir silikātu klases minerāls ar šķiedrainu struktūru. Latvijā pārsvarā ticis izmantots tā saucamais baltais azbests, kuru ieveda no Urāliem un Kazahijas. Jau pagājušā gadsimta 70.–80. gados tika atklāts, ka azbesta šķiedras un putekļi var atstāt bīstamu ietekmi uz cilvēka veselību un dzīvību. Azbestam piemīt specifiska īpašība – spēja dalīties elastīgās, izturīgās šķiedrās. Nelielo izmēru dēļ tās ilgstoši nenosēžas. Pētījumi liecina, ka azbesta šķiedras gaisā var saglabāties pat 80 stundu pēc darba veikšanas. Problēmas rodas tad, ja šīs šķiedras nonāk gaisā un cilvēks tās ieelpo.
Taču ir virkne citu sadzīves jomu, kurās rodas bīstami atkritumi, kā dēļ arī sabiedrība tiek aicināta tos nošķirot no pārējās atkritumu plūsmas.
Piemēram, baterijas un akumulatori satur tādus smagos metālus kā dzīvsudrabs, svins, kadmijs, niķelis, kas var piesārņot vidi, ja netiek nogādāti speciālos savākšanas punktos. "Ar transportlīdzekļu akumulatoru savākšanu problēmu nav, tos var nodot autoservisos vai, pērkot jaunu akumulatoru, nodot veco. Šo bīstamo atkritumu veidu labprāt uzpērk no iedzīvotājiem un eksportē pārstrādei. Arī pēc pārstrādei nododamām mašīneļļām ir pieprasījums. Šiem atkritumiem piemīt vērtība. Taču, jo atkritumu plūsma ir sarežģītāka no pārstrādes viedokļa, jo mazāk ir ieinteresēto savākšanai. Turklāt Latvijā ir vien daži plaša profila bīstamo atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi," skaidro Beļskis.
Taujāts, cik pamatots bijis dzīvsudrabu saturošo termometru tirdzniecības aizliegums no potenciāla vides piesārņojuma viedokļa, Beļskis norāda, ka termometri ir tikai viens no produktiem, kurā izmantots dzīvsudrabs, to satur arī baterijas, dienasgaismas lampas, un ir jāņem vērā dzīvsudraba aprites samazināšana pasaulē vispār: "Dzīvsudrabam piemīt toksiskas īpašības, tas uzkrājas vidē un rada ilgtermiņa piesārņojumu. Tāpēc pakāpeniski tiek plānots no dzīvsudrabu saturošiem produktiem atteikties pilnībā. Patiesībā lielākās problēmas pasaulē rada nevis bīstamie atkritumi kā tādi, bet atkritumi vispār, to apjoms un izplatība."
Plūsma ir prognozējama
Bīstamos atkritumus nedrīkst mest vienā konteinerā ar sadzīves atkritumiem, tie jānodod speciāli tam paredzētās vietās. Tiesa, Latvijas iedzīvotājs nevarēs ar savu maisiņu, kurā sasaiņojis veco termometru, dienasgaismas lampu un sauju izlietotu bateriju, doties uz Zebrenes poligonu.
Te tiek pieņemtas iepriekš saskaņotas, zināmas izcelsmes un noteiktiem kritērijiem atbilstošas bīstamo atkritumu svara ziņā konkrētas kravas no rūpnieciskās industrijas, kur parasti tās deleģē specializētiem bīstamo atkritumu savākšanas un apsaimniekošanas uzņēmumiem. Pirms nogādāšanas poligonā bīstamos atkritumus apstrādā un paraugus laboratoriski testē, lai pārbaudītu to atbilstību poligona atkritumu pieņemšanas kritērijiem – tos sauc par izskalošanās testiem. Ja bīstamo vielu izskalošanās ir lielāka par pieļaujamo normu, tas nozīmē, ka atkritumi nav tikuši pietiekami apstrādāti un tiem nepieciešama labāka stabilizācija. Tādus atkritumus Zebrenē nepieņem.
Poligona teritorijas ģeoloģiskie nosacījumi ir viens no šāda objekta izveides kritērijiem – glabāšanas apstākļiem jābūt tādiem, kas iespējami samazinātu piesārņojuma izplatību caur gruntsūdeņiem, un parasti tie ir māla slāņi.
Poligonā ir uzstādīta reversās osmozes infiltrāta attīrīšanas iekārta, kurā nonāk savāktie nokrišņu ūdeņi. Tos novada uz infiltrātu savākšanas baseinu, no kura savukārt infiltrāts tiek pārsūknēts uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Vides monitorings šeit tiek veikts regulāri, ūdens paraugi pārbaudīti laboratorijā. Gaisa piesārņojums smaku veidā šādam poligonam nav raksturīgs, jo atkritumi tiek pieņemti maisos un pārklāti ar 20 līdz 50 cm biezu grunts kārtu.
Pašlaik poligonā tiek realizēts Latvijas Vides aizsardzības fonda projekts, kura ietvaros tiek veikta infiltrāta savākšanas sistēmas renovācija, kā arī jau pabeigta atkritumu slāņa pārklāšana ar speciālu ūdensnecaurlaidīgu polimērmateriālu. "Jo mazāk lietus ūdens nonāk saskarsmē ar bīstamajiem atkritumiem, jo tīrāki ir attīrāmie notekūdeņi. Tā saņemam gan mazāku infiltrāta daudzumu, kas nozīmē lētākas apsaimniekošanas izmaksas, gan arī infiltrāts ir tīrāks," paskaidro Beļskis.
Kā uzsver LVĢMC pārstāvis, bīstamo atkritumu apjoms Latvijā nepalielinās: "Ir noteiktas industrijas, piemēram, metālapstrāde, kurās tie rodas, un šīs atkritumu plūsmas apjoms ir prognozējams. Arī izveidojot jaunu rūpnīcu, mūsdienās tai ir citi ražošanas procesa nosacījumi, citas tehnoloģijas, kas nepieļauj tādu bīstamo atkritumu apjomu, kāds bija iespējams vēl pirms 30 gadiem."
Kur var nodot iedzīvotāji
Kā sadzīves, tā bīstamo atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā organizē pašvaldības. Parasti namu apsaimniekotājs vai pašvaldība pāris reižu gadā organizē nolietojušos un bojātu elektropreču savākšanu ar specializētu transportu, tostarp arī bīstamo atkritumu savākšanu.
No elektropreču atkritumiem var arī atbrīvoties, tos nogādājot uz tuvāko pieņemšanas punktu – elektropreces utilizācijai no iedzīvotājiem tiek pieņemtas bez maksas, savukārt par to nogādāšanu uz speciālajām pieņemšanas vietām ir jāparūpējas pašiem.
Ja iegādājaties jaunu iekārtu, tad, saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu, šādu iekārtu ražotājs nodrošina mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pieņemšanu izveidotajā savākšanas sistēmā bez maksas. Komersantam, kas piegādā jaunas elektriskās vai elektroniskās mājsaimniecības iekārtas tieši to lietotājam, jānodrošina līdzīga tipa novecojušu iekārtu atkritumu pieņemšana, neprasot par to samaksu.
Kā zināt, vai apgaismes iekārtas satur bīstamo dzīvsudrabu? Par marķējumu ir atbildīgs spuldžu ražotājs. Marķējuma simbolā attēlo nosvītrotu atkritumu konteineru. Pērkot jaunu spuldzi, marķējumam jābūt ne tikai uz spuldzes iepakojuma, bet arī uz paša produkta, lai pēc tās izdegšanas būtu iespējams noteikt bīstamību. Arī sadzīves ķīmijas līdzekļu ražotājam vai importētājam marķējumā jāsniedz informācija par ķīmiskās vielas, ķīmiskā produkta un biocīda bīstamības klasi, bīstamības simboliem, iedarbības raksturojumiem un drošības prasību apzīmējumiem.
Nederīgos ārstniecības līdzekļus un termometrus (ievietojot tos konteinerā vai stikla burkā) var nodot aptiekās. Baterijas un akumulatori jāieliek jebkurā specializētā bateriju vākšanas konteinerā, tie mēdz būt izvietoti veikalos, degvielas uzpildes stacijās, kā arī izglītības iestādēs, valsts iestādēs un birojos. Lielāku daudzumu bateriju var nogādāt šķirošanas laukumos. Automašīnu akumulatori gan ir jānogādā videi kaitīgo preču pieņemšanas punktos vai atkritumu šķirošanas laukumos.
Kā norādīts Atkritumu apsaimniekošanas plānā 2013.–2020. gadam, Latvijā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu savākšanas sistēma pilnībā nav izveidota, jo iedzīvotājiem šķirošanas laukumos ir iespējams nodot tikai atsevišķu veidu sadzīvē radušos videi kaitīgo preču atkritumus, piemēram, baterijas un elektropreces. Citus atkritumu veidus pieņem konkrēti apsaimniekotāji.
Sadzīves bīstamie atkritumi
- Elektriskās un elektroniskās iekārtas - veļasmašīnas, televizori, virtuves iekārtas, ledusskapji.
- Apgaismes iekārtas un luminiscentās spuldzes - dzīvsudrabu saturošās.
- Medicīnas atkritumi - zāles pēc derīguma termiņa beigām, aerosolu iesaiņojumi, asie priekšmeti, dzīvsudraba termometri.
- Baterijas un akumulatori - izdala tos, ko nevar pārstrādāt (satur mangānu, dzīvsudraba oksīdu, sudraba oksīdu, cinku), un tos, ko var pārstrādāt jeb atkārtoti izmantot (satur svinu, niķeli, kadmiju).
- Sadzīves ķīmijas līdzekļi un to iepakojums - mājokļa uzkopšanas, augu aizsardzības līdzekļi un agroķīmija.
- Eļļa un eļļas filtri - jebkāda veida eļļa, kas pārstrādāta no jēlnaftas. Ietver eļļu, kas rodas no mašīnām, kravas furgoniem, motorlaivām, motocikliem, izklaides transportlīdzekļiem, zāles pļāvējiem.
- Būvniecības atkritumi - krāsas, lakas, līmes, šķīdinātāji, azbests.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.