Aprites ekonomikas modelis, uz ko mērķtiecīgi virzās Eiropas Savienības (ES) valstis, ir uz resursu efektīvu izmantošanu vērsts process, kas ietver visu produkta dzīves ciklu, un šis process sākas ar ekodizainu.
Nolūkā apvienot ekodizaina ekspertus Latvijā, lai uzņēmējiem un pašvaldībām būtu pieejama informācija ilgstpējīgu produktu izstrādei un novērtēšanai, Latvijā jau 2012. gadā tika nodibināta biedrība Ekodizaina kompetences centrs. Biedrības eksperti veicina ilgstpējīgu produktu izstrādi un atpazīšanu Latvijā, informē patērētājus, atbalsta ilgtspējīgu produktu un pakalpojumu iepirkumus pašvaldībās un palīdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ieviest ekodizaina principus produktu un pakalpojumu izstrādē.
Kā norāda Ekodizaina kompetences centra valdes priekšsēdētāja, vides inženierzinātnes doktore Jana Simanovska, aprites ekonomika ir daļa no zaļās domāšanas un ekodizains radās jau tad, kad par aprites ekonomikas modeli kā tādu vēl nerunāja.
Ekodizains sākas ar ideju
Ekodizains ir sistemātiska vides prasību izvērtēšana un ievērošana visās produkta dzīves cikla fāzēs, lai radītu jaunus vai uzlabotu esošos produktus. Tā mērķis ir mazināt produkta ietekmi uz vidi un veicināt ilgtspējīgu resursu patēriņu, tajā pašā laikā saglabājot patērētājam tādas svarīgas īpašības kā kvalitāte, drošums, cena, lietošanas, ergonomiskās un estētiskās īpašības. "Būtībā ekodizains ir videi draudzīgi produkti visā to dzīves ciklā, tas ir metožu kopums, kādā veidā šādus produktus radīt," norāda J. Simanovska.
Tā saucamie smaguma punkti, kam tiek pievērsta īpaša uzmanība, identificējot lielākās problēmas, ir atkarīgi no mūsu prioritātēm. Pašlaik tā ir aprites ekonomika, bet senāk tika akcentēti jautājumi, kas saistīti ar bīstamo vielu saturu produktos, energoefektivitāti, oglekļa dioksīda emisijām. Latvijā pirmais pētījums par ekodizaina iespējām un videi draudzīgāku produktu ražošanu tika veikts jau XX gadsimta 90. gadu vidū. Līdz tam vides aizsardzības speciālistu zināšanas par vides ietekmi saistījās ar tīrākām tehnoloģijām ražošanas vietās – lai rūpnīcas savā apkārtnē mazāk piesārņotu. Taču laika gaitā, kā liecina pētījumi, pašu ražošanas procesu radītais vides piesārņojums ir samazinājies, taču produktu izlaide ir palielinājusies, un liela daļa vides piesārņojuma rodas produktu lietošanas laikā.
"Mēs ražojam daudz, un liela daļa piesārņojuma aiziet prom līdz ar saražoto. Respektīvi, pateicoties tehnoloģijām, tieši ražošanas vietās spējam ražot tīrāk, taču piesārņojums rodas ārpus ražošanas vietas. Tāpēc svarīgs ir viss produkta dzīves cikls," skaidro J. Simanovska.
Lielāku vai mazāku ietekmi uz vidi atstāj ikviens produkts, jo tā saražošanai jāiegūst un jāapstrādā izejvielas, jāpatērē enerģija, tas jātransportē un jāuzglabā.
Produkta saražošana ir tikai viens no produkta dzīves cikla posmiem. Dzīves cikls ietver izejvielu ieguvi un ražošanu, transportēšanu, produkta izmantošanu, pēc tam atkritumu noglabāšanu, sadedzināšanu, kā arī pārstrādi otrreizējo izejvielu iegūšanai, ja tāda iespējama. Pēc šī cikla kopumā arī tiek vērtēts, kuras ir videi draudzīgas preces jeb ekoprodukti.
Ekodizaina kompetences centra valdes locekle, projektu vadītāja Ilze Neimane, šo procesu ilustrē ar piemēru par celtniecības apdares krāsu, kur tā tiek saražota, nogādāta tirdzniecības vietā un patērētājs to iegādājas mājas sienu krāsošanai. Krāsai, kas satur gaistošos organiskos savienojumus, lielākās kaitīgo vielu emisijas rodas krāsošanas un žūšanas brīdī, bet arī vēlāk produkts var izdalīt kaitīgas ķīmiskas vielas, ja tādas satur.
Sekojot ekodizaina principiem, produkts tiek ražots pēc iespējas bez kaitīgajām vielām, līdz ar to ietekme uz vidi tiek samazināta.
Lai patērētājs tādus produktus atpazītu, ražotājs savus klientus informē ar produkta etiķetes palīdzību.
"Ekodizains sākas jau idejas brīdī, kad domājam par produkta ražošanu," uzsver I. Neimane un turpina: "Ņemam vērā gan izejvielu ieguvi, gan transportu, lietošanu un atkritumus. Analizējam visu sistēmu un izvērtējam katru posmu, kurā varam ko mainīt vai uzlabot, lai mazinātu kopējo ietekmi uz vidi. Jāpiemin, ka Eiropas Savienības mērogā pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes Ekodizaina direktīva izvirza noteiktas energoefektivitātes prasības enerģiju patērējošiem produktiem."
Grūtās izvēles
Pašlaik Latvijā aizvien lielāku popularitāti gūst tā saucamais bezatkritumu dzīvesveids. J. Simanovska un I. Neimane skaidro, ka tas ir apsveicami, taču līdz ar to nevajadzētu aizmirst par produkta pārējā dzīves cikla posmiem. Bieži vien disonanse veidojas saistībā ar bezatkritumu dzīvesveidu un bioloģisko pārtiku. "Vislabāk būtu bioloģisko pārtiku fasēt tādā iepakojumā, kas garantētu bezatkritumu pieeju, taču pašlaik Latvijā patērētājs saskaras ar pretrunu iespējās vai nu izvēlēties bioloģisko pārtiku, vai pārtiku iegādāties tā dēvētajos Zero Waste veikalos, kur ne visa pārtika ir bioloģiska," stāsta J. Simanovska. Turklāt nereti tieši bioloģiskā, bez pesticīdiem audzētā pārtika tiek iepakota visintensīvāk.
J. Simanovska norāda uz vēl kādu pretrunu saistībā ar konservantu izmantošanu pārtikas produktu ražošanā. Konservanti nodrošina ilgāku produkta uzglabāšanu, kas ir priekšrocība, lai mazinātu pārtikas zudumus, taču ne no cilvēka veselības viedokļa. Piemēram, bisfenols A tiek izmantots kā piedeva konservu kārbu iekšējam pārklājumam – tā ir visai kaitīga viela, konservants ar daudzām nelabvēlīgām ietekmēm, un nelielos daudzumus no iepakojuma sieniņām tas pārvietojas un piesārņo konservēto produktu. Taču ražotājam nav uz iepakojuma jānorāda konservanta klātbūtne pašā konservu kārbā, jo tas pārklāj tikai iepakojuma sieniņu. Ir pētījumi par mājdzīvniekiem, kuri tikuši baroti ar suņiem vai kaķiem paredzētajiem konserviem, un pētījumu rezultāti apliecinājuši, ka ar konservēto pārtiku barotie mājas mīluļi bisfenolu A ir uzņēmuši savā organismā, un tas nelabvēlīgi ietekmē hormonālo sistēmu. "Ekodizaina ideja produkta dzīves ciklā palīdz izvairīties no tamlīdzīgām problēmām," uzsver J. Simanovska.
Ekodizaina kompetences centra vadītāja min vēl vienu piemēru saistībā ar bioloģisko pārtiku un tās dzīves cikla transportēšanas posmu: "Esmu redzējusi veikalā bioloģiski audzētu foreli no Peru. Ja kādu "ilgdzīvojošu" produktu patērētājam nogādā ar kuģi, tas nav videi kaitīgākais risinājums, taču svaigu bioloģisku foreli uz otru zemeslodes malu, visticamāk, nogādā ar lidmašīnu, kas atstāj vislielāko tā dēvēto oglekļa pēdu. Te ir jautājums, vai tiešām mūsu reģionā nevarētu uzturā lietot foreli no tuvākas izcelsmes vietas?"
Ekomarķējumu gids
Paralēli vides rūpēm ekodizaina koncepcijā nereti tiek ietverti arī strādājošo tiesību jautājumi, piemēram, vai attiecīgajā izejvielu iegūšanas rūpalā netiek izmantots bērnu darbaspēks.
Kā lai patērētājs orientējas šajos ražotājam aktuālajos nosacījumos un to izpildes garantijās? J. Simanovska norāda, ka orientieris pircējiem plašajā piedāvājuma klāstā ir preču marķējums. Piemēram, sociālās atbildības marķējums Fairtraide international jeb Godīgas tirdzniecības zīme, kas apliecina, ka ražotāji un tirgotāji ir izpildījuši Fairtraide standartus. Tie izstrādāti, lai novērstu starpnieku iedzīvošanos uz trešās pasaules valstu strādājošo rēķina un sekmētu godīgu samaksu par strādnieku padarīto. Šo marķējumu izmanto tādām no trešās pasaules valstīm eksportēto produktu grupām kā banāni, kafija, tēja, kakao, cukurs, medus, sulas, rīsi, garšvielas, vīns. Taču tas neapliecina, ka produkts ir bioloģiski sertificēts, bet to savukārt apliecina Eiropas bioloģiskās lauksaimniecības marķējums. Diemžēl šādu marķējumu ir daudz, un katram no tiem ir savas priekšrocības un vājās puses.
Nupat biedrība Ekodizaina kompetences centrs Ziemeļvalstu Ministru padomes finansēta projekta ietvaros ir izstrādājusi jaunu mobilo lietotni Ekomarķējumu gids, lai patērētājiem atvieglotu videi draudzīgu preču izvēli un ekomarķējumu atšķiršanu no citām, iespējams, maldinošām "bio" un "eko" norādēm. Interesējošo marķējumu var nofotografēt vai sameklēt datubāzē. Mobilajā lietotnē ietverta datubāze ar biežāk sastopamajiem ekomarķējumiem, vides un sociāliem marķējumiem. Ekomarķējumu gids bez maksas pieejams Android viedtālruņu lietotājiem un drīzumā būs pieejams arī Apple lietotājiem.
Pietrūkst zināšanu un resursu
"Patērētājam ir jābūt izglītotam, un ražotāji izglītojas un mainās. Nupat aptaujājām vairāk nekā 200 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mazo un vidējo uzņēmumu vadītāju un vadošo speciālistu, vaicājot par motivāciju, kāpēc viņi īsteno inovācijas vides jomā. Izrādījās, uzņēmumiem vides aizsardzība un saglabāšana, kā arī darbinieku aizsardzība ir ļoti svarīgi, rīcību motivējoši jautājumi," atklāj J. Simanovska. Pieredze liecina – tie uzņēmumi, kas savu darbību virza tikai, piemēram, lai apgūtu Eiropas Savienības projektu līdzekļus, ne saglabātu vidi, arī prasības vides aspektos ievēro minimāli. Tomēr J. Simanovska arī atzīst, ka Latvijā nav populāri atvēlēt atsevišķus resursus vides pārvaldības ekspertu piesaistīšanai, lai profesionāli novērtētu ne tikai produkta ekonomiskos, bet arī vides aspektus.
Latvijā lielākais klupšanas akmens ekodizaina koncepcijas ievērošanā ir gan patērētāju, gan arī ražotāju nezināšana.
"Latvijā ir ļoti daudz mazo un vidējo uzņēmumu, kuru dzīve, kā zinām, nemaz nav salda, turklāt arī birokrātijas dēļ. Pat ja mazā un vidējā biznesa pārstāvji kaut ko cenšas darīt vides aizsardzības labā, viņiem nereti nav ne resursu, ne zināšanu vides jomā," situāciju iezīmē J. Simanovska un piebilst: "To redzam arī pašvaldību darbā un, piemēram, tādā jomā kā būvniecības projektu izstrāde, kur zinošu cilvēku klātbūtne ieceru izvērtēšanas procesos ir nepietiekama."
I. Neimane savukārt uzsver: "Kvalitatīva un ilgtspējīga būvniecība sākas ar projektēšanu. Mēs nevaram runāt par ilgtspējīgiem produktiem vai ilgtspējīgu materiālu izmantošanu visā būvniecības nozarē, ja netiek izdarītas elementāras lietas, un vispirms tā ir kvalitatīva būvprojekta sagatavošana. Visbiežāk tā izstrādei tiek atvēlēts pārāk maz laika un resursu, tāpēc nevaram sagaidīt rezultātu. Piemēram, pašvaldība plāno vairāku miljonu investīcijas konkrētā projektā un tajā pašā laikā neieplāno pietiekamus līdzekļus zinoša un atbildīga būveksperta darbam, laikam, projekta sagatavošanai."
Atrunai par Eiropas Savienības fondiem kā ierobežojumu videi draudzīgāku ēku celtniecībai neesot pamata. J. Simanovska uzskata: "Tas ir mīts. Manuprāt, mums ir jābūt pateicīgiem Eiropas Savienībai par sakārtotu vides likumdošanu, jo nozīmīgākie ar vidi saistītie likumi un tiesību normas izstrādātas Eiropas mēroga institūcijās. Mums pašiem Latvijā tik kvalitatīvu likumu izstrādei resursu nebūtu."
Ekodizaina kompetences centra vides speciālistes norāda arī uz aprites ekonomikas principu ieviešanu pašvaldību darbā. Piemēram, pašvaldības savām iestādēm varētu neiepirkt jaunas mēbeles, bet iepirkumā paredzēt mēbeļu atjaunošanu. Iespējams, tas pirmajā brīdī izskatās sarežģītāk un nesola lielu ekonomisko ietaupījumu kā jaunās lētās mēbeles, jo netiek rēķināts, cik maksās veco mēbeļu utilizācija un cik ilgi jaunās, lētās mēbeles kalpos. Iepirkumos nereti tiek domāts tikai īstermiņā, lai būtu lētāk konkrētajā brīdī, nerēķinot visas izmaksas ilgtermiņā.
Aprites ekonomika palīdz ietaupīt, jo analizē izdevīgumu ilgtermiņā un palīdz pamanīt cenā neietvertos izdevumus.
Arī iedzīvotāji, izmantojot ekodizaina atziņas, var izvēlēties gudrāk un videi saudzīgāk. Bezatkritumu idejas rosina zaļi domāt, bet no bezatkritumu idejas produkta dzīves ciklā var pievērsties arī citiem posmiem. Piemēram, iegādāties maizi bez polietilēna iepakojuma, turklāt tādu, kas ir cepta iespējami tuvāk patērētāja dzīvesvietai. Aizdomāties, kas tad īsti ir čipsu paka lielveikala plauktā – ņemot vērā paša produkta svaru, tas ir plastmasā iepakots gaiss. Izvēlēties drēbes arī no otrreizējā lietošanā nonākuša apģērbu klāsta. "Man patīk Otrās elpas pieeja, atkārtoti ievedot apritē tieši Latvijā lietotas drēbes un mantas. Lai gan tā dēvētais otrreizējās lietošanas jeb second hand piedāvājums Latvijas sabiedrībā nav populārs, jo šķietami liecina par nabadzību, patiesībā tas ir videi draudzīgs pakalpojums, jo otrreiz izmanto to, kas jau saražots. Pamazām attieksme mainās, un ir gana daudz cilvēku, kam šī ir viņu izvēle," norāda J. Simanovska. Viņas kolēģe I. Neimane min kaimiņvalsti Zviedriju, kur dzīves līmenis ir nesalīdzināmi augstāks, bet lietoto preču veikali kļuvuši par dzīves stila populāru sastāvdaļu.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.