Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Lubānā arī zvejnieki pieskata aizsargājamo teritoriju

Dabas liegumā Lubānas mitrājs ir atrasts kompromiss un pareizas sadzīvošanas modelis starp dabas vērtībām un saimniecisko darbību.

Nokļūt pilnīgi citā realitātē, kas līdzinās National Geographic dokumentālajās filmās redzētajam, var arī neaizbraucot no Latvijas. Te var ar laivu klusi slīdēt pāri ūdensrožu plantācijām, ieairēt niedrēs un iztrūkties no daudzbalsīgas putnu sarunu ņurdoņas. Te var arī izpētīt to, cik tuvu ļauj pienākt jaunā kormorānu paaudze, un raudzīties uz to, kā pēc zvejas ezerā, izplestiem spārniem satupuši uz nokaltušu koku stumbru galotnēm, vārda tiešā nozīmē žāvējas vecie jūras kraukļi. Kam šādas dzīvības ainas un skaņas un vēl citi plašas ūdenstilpes pasaules pārsteigumi šķiet piemērota platforma meditācijai vai dabas izpētei, te ir iespēja askētiski padzīvot peldošajā mājā, sauļoties un "žāvēties" uz jumta gluži kā kormorānam, bet telefonu uzlādēt, airējot krastā uz tuvāko civilizācijas pieturu – ūdenstūrisma attīstības centru Bāka.

Dabas liegums Lubāna mitrājs izveidots, lai nodrošinātu Latvijas lielākā iekšzemes mitrāju kompleksa vienotu aizsardzību. Lubāns un zivju dīķi ir viena no svarīgākajām caurceļojošo ūdensputnu atpūtas un barošanās vietām Latvijā, turklāt tā ir viena no piecām labākajām ligzdošanas vietām 29 Eiropas īpaši aizsargājamām putnu sugām – mazajam ērglim un jūras ērglim, mazajam gulbim un ziemeļu gulbim, griezei, ķikutam un citiem putniem. Arvien vairāk te pulcējas meža zosis, kas kādreiz mitrājā bija retums. Kopumā teritorijā novērotas 224 putnu sugas, no tām 185 putnu sugas šeit ligzdo.

 

Lubāns ir dāsns

Latvijas lielākais ezers – aptuveni 52 kvadrātkilometrus plašais Lubāns – ir dabīgs eitrofs ezers ar iegrimušo ūdensaugu un peldaugu augāju atradni, kurā mājvietu atrod gan mazlēpe, gan skaujošā glīvene un spožā glīvene. Kompleksā ietilpst arī daudz aizsargājamu biotopu – upju palieņu pļavas, neskarti augstie purvi, purvaini un boreālie meži, melnalkšņu staignāji un parkveida pļavas. Dabas liegums ir arī Ramsāres konvencijas teritorija, kuras nosacījumi sargā starptautiskas nozīmes mitrājus, jo īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi – tā pieņemta 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē, un Latvija konvencijai pievienojusies 1995. gadā, nosakot trīs Ramsāres vietas Latvijā.

Pasaulē šī konvencija ir vienīgais kādai konkrētai ekosistēmai veltīts starptautisks vides aizsardzības līgums, un konvencijai pievienojušās 168 valstis. Laika gaitā ar tās ieviešanu saistīto jautājumu loks ir paplašinājies, un tagad konvencijas mērķis ir nodrošināt visu veidu mitrāju aizsardzību un saprātīgu izmantošanu. Mitrājiem ir būtiska ietekme klimata pārmaiņu samazināšanā, jo tie piesaista līdz 40% no pasaules sauszemes oglekļa krājumiem. Jāņem vērā, ka, mitrājus iznīcinot, tajos uzkrātais ogleklis atbrīvojas un atgriežas atmosfērā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu veidā. Līdz ar to mitrāji kā ekosistēmas ir ļoti nozīmīgi ne tikai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, bet arī cilvēku labklājības nodrošināšanā.

Pret tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem Lubāns ir dāsns – te mīt visas Latvijā sastopamo zivju sugas, izņemot lašveidīgos, un vietējie zina teikt, ka 1914. gadā šeit noķerts pēdējais lasis. 

Jau mūsu gadsimtā – vienu gadu palos – Lubānā zvejnieki pārsteigti noķēruši pat stores, kas te iepeldējušas no tuvākās zivaudzētavas dīķa. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) statuss neliedz nodarboties ar tādu uzņēmējdarbības formu kā rūpnieciskā zveja. 

Iegādājoties licenci, zvejošana te atļauta, īpaši marķējot zvejas rīkus un Lubāna mitrāja Individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos noteiktajos datumos. Ir noteiktas arī zvejas kvotas un katram novadam atļautais zvejas tīklu garums uz ezera platības hektāru. Patiesībā vietējiem iedzīvotājiem zvejošana ir hobijs, kas tiek mantots no paaudzes paaudzē, un, kā atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas dabas aizsardzības vecākais speciālists Dainis Tučs, kurš veic regulāru rūpnieciskās zvejas noteikumu ievērošanas kontroli Lubāna ezerā un tam pieguļošajās ūdenstilpnēs, pēdējā laikā maluzvejniecība vairs nav ierasta prakse mitrāja teritorijā: "Zvejnieki ir saimnieki savā teritorijā un to pieskata."

 

Cilvēka veidots

Lubāna apceļošanu pa ūdeni, kopumā ar motorlaivu pieveicot 22 kilometrus, sākam ar ezera ziemeļu daļu. Kad viegli viļņotais ūdens spogulis paliek aiz muguras, tad starp niedrājiem sākas dzelteno un balto ūdensrožu lauki. Caur ūdensaugiem kā  vijīgas takas iezīmējas zvejnieku ceļi ar laivu – starp citu, zvejas vīru laivās ir arī izkaptij līdzīgs darbarīks, tikai paredzēts ūdenī "izpļaujamiem" augiem. Šai ezera ziemeļu daļas teritorijā vēl pirms vairākiem gadu desmitiem bijušas sauszemes pļavas, kur pļāvuši sienu mājlopiem. Tepat bijis arī mežs, par ko liecina koku stumbri virs ezera ūdens līnijas. Tālumā vīd Akmeņsala, kas stiepjas paralēli krastam. Šī sala ir viena no lielākajām kormorānu jeb jūras kraukļu kolonijām Latvijā. Pavasarī sala atrodas zem ūdens, un te ir zivju nārsta vietas. Vasarā uz šo salu atpeld aļņi – te esot lieliska barības bāze, nekādu traucējumu no cilvēka puses, turklāt aļņi esot labi peldētāji. Atkarībā no gadalaika un ūdenslīmeņa – Lubānā ūdens līmenis tiek regulēts ar Aiviekstes un Kalnagala slūžām – dažviet salu ar laivu var šķērsot arī taisni.

Salas tuvumā, pārbaudot savus 1375 metrus garos zvejas tīklus, sastopam Jāni Bērziņu. "Laukos cita darba nav, ir izvēle – vai nu katru dienu lietot grādīgos, vai strādāt," nosmej sirmais vīrs un rāda vairākus brangus plaužus – dienas pirmās puses lomu. Zvejnieks piebilst, ka "šodien kormorāni zivis nav bojājuši". Kormorāni esot ļoti labi mednieki, dienā spēj nozvejot – un zvejo viņi arī grupā – katrs pa diviem kilogramiem zivju! Šajā seklajā ezera daļā, kurai klāt netiek valdošie vēji, vairāk ķeras līņi, plauži, saukti arī par brekšiem, atklātajā daļā savukārt ir zandarti – tie šogad ķeroties labāk nekā citus gadus, zvejnieki izvelkot pa 20 līdz 30 kilogramiem katru dienu. Jāņa Bērziņa labākie lomi esot tad, kad dienā var nozvejot vairāk kā 20 kilogramus, un tā tas šogad bijis karstajā laikā.

"Savulaik Lubāna ezeru pētīja Japānas dabas un ekonomikas speciālisti. Pagastos runāja, ka ap Lubānu jāveido tūrisma takas, jāizbūvē veloceliņi, jāceļ viesu mājas, bet japāņi tā arī noteica: "Jums ir tik skaista daba! Tāds klusums, maz iedzīvotāju – priecājieties! Uzbūvēsiet viesnīcas, dejosiet tautastērpos un gaidīsiet, kad jums iedos kādu eiro. Taču jums jau viss ir – dabas klusums un viena no pasakainākajām vietām pasaulē," dzirdētajam piekrīt J. Bērziņš un turpina: "Zivju resursi te ir ļoti labi, zivju kļūst aizvien vairāk. Līņi te ir iespaidīga lieluma, gluži kā sivēni aizgaldā, barības bāze ir izcila. Maluzvejnieku nav, varbūt tikai kāds sīks makšķernieciņš. Zivju nārsta laikā no 1. marta līdz 16. jūnijam zvejošana aizsargājamā dabas teritorijā ir liegta, bet tas nekas nav, jo zvejniekiem darba pietiek, ir jāsakārto tīkli. Ziemā tīklus liekam zem ledus." Reiz J. Bērziņam kāds TV žurnālists vaicājis: "Vai tad līnis ziemā neguļ?" - "Ja ir, ar ko gulēt, tad guļ," smej sirmais zvejnieks.

Lubānā J. Bērziņš zvejo jau vairāk nekā 20 gadu. Bērnību viņš pavadījis Cesvaines pusē, tad aizvests uz Sibīriju un, būdams 11 gadu vecs, no turienes atgriezies Latvijā, Lubāna tuvumā, Ošupes pagastā. Pēc profesijas viņš ir meliorators, bijis arī Aiviekstes sovhoza 5. iecirkņa priekšnieks, un tieši te, kur sarunas brīdī atrodas mūsu laivas, pļāvis sienu. 

Tas bijis pagājušā gadsimta 70. gados – tad, kad Lubāns vēl nebija iedambēts. "Uz Akmeņsalas vien izpļāvām 110 tonnu siena, Vidsēklis viss tika izpļauts, Bargais sēklis arī, tas bija vajadzīgs siena miltu ražošanai. Re – tur, kur redzami pieci puduri niedru, bija ceļi, pa kuriem ar kāpurķēdniekiem sienu vedām laukā. Bet 1937. gada kartē redzēju, ka ulmaņlaikos viss Lubāns bija grāvju sistēma ar divām apdzīvotām vietām. Šis ezers jau ir cilvēka roku darbs, mākslīgi veidots. Pēc iedambēšanas tas skaitījās kā ūdens rezerves krātuve elektroenerģijas ražotājiem. Viss, ko šeit cilvēks dara, dažbrīd šķiet pareizi, bet lielākoties nav pareizi. Mākslīga ūdens līmeņa regulēšana diez vai dabai palīdz, it īpaši, ja tā notiek strauji un zivju nārsta laikā," uzskata J. Bērziņš.

 

Kā puķu dārzs priekam

Taujāts par konkurenci starp zvejniekiem mūsdienās, J. Bērziņš neslēpj – zvejošanai teritorijas ir vairāk nekā pietiekami, tiesa, ar zivju realizāciju esot problēmas: "Zivis "aiziet" kaimiņiem, pie paziņām. Ja mājās savā saimniecībā jāsamaksā par siena pļaušanu, tad var norēķināties ar zivīm. Man tas drīzāk ir dzīvesveids, ne peļņas avots pie pensijas, jo ir jāuztur laiva un automašīna, lai nokļūtu līdz ezeram, nepieciešama degviela, jāpērk licence. Ar zvejošanu Lubānā ir līdzīgi kā sievietēm ar puķu dārziņu – ne jau peļņas dēļ to dara, bet  skaistuma dēļ. Šodien pat – braucu pa ezeru, tā virsma kā spogulis. Man sirds priecājas!" Vai pašam zivis garšo? "Vienīgā zivs, ko ēdu, ir pirktā menca," pasmaida zvejnieks. Viņš uzskata, ka dzīvošana īpaši aizsargājamā teritorijā ir kā dāvana, kas jānovērtē.

Arī brāļi Artūrs un Kārlis Kolneji no Gaigalavas atzīst, ka zvejošana vairāk ir hobijs, ko aizsākuši bērnībā: "Tētis Lubānas ezerā zvejo jau 22 gadus, paši zvejojam aptuveni 15 gadu. "Licence mums ir arī zvejai Rāznas ezerā. Lubānā laika maiņas iespaidā šodien zivju nav (kastē redzamais loms ir kādi četri kilogrami, saruna notiek 4. jūlijā – red.), bet Rāznā zivis ir parādījušās, tur noķērām 35 kilogramus brekšu, vienu līdaku." Artūrs mobilajā telefonā rāda bildes ar savu iespaidīgāko lomu – 20 kilogramu smagu karpu. Viņa tētis Lubānā reiz noķēris pat 27 kilogramus smagu karpu – automašīnas motora pārseguma platumā!

Lubāna ezers patiesi ir unikāla vieta, kā jau liela ūdens virsma, tas virs galvām var savilkt arī ekstrēmus laikapstākļus. J. Bērziņš te jūlija sākumā pieredzējis arī pusotru metru augstus viļņus: "Tad dažs labs nelien ar laivu iekšā, vējam ir, kur ieskrieties. Atceros, vēl ar veco Brutāna kungu reiz zvejojām – tāds vējš uznāca, ka ar savu koka laivu ieskrējām niedrēs. Domājām, cauri būs! Noturējāmies vien, niedrēs ieķeroties, bet arī tās pazuda zem ūdens. Vislielākie viļņi šeit, kad valdošais ir dienvidrietumu vējš. Kādreiz te, kur esam ar laivu, saule spīd, bet blakus šņāc mākonis, no tā līst kā no dušas."

Ja tamlīdzīgas stihijas nebiedē, Lubāna ezerā atpūtniekam ir iespēja padzīvot peldošajā mājā – te un Rāznas ezerā tie ir Latvijā vienīgie šāda veida atpūtas objekti. Tā bijusi Daiņa Tuča iecere: "Ideja radās no nulles. Sakonstruēju bez rasējuma, uz vietas. Mājai ir koka karkass, kas turas uz pontoniem. Dzīvojamā 4x5 metrus plašā telpa ir ar lieliem logiem, lai cilvēks iespējami vairāk sev apkārt redzētu dabu. Otrajā stāvā var sauļoties, fotografēt putnus. Var makšķerēt. Ir neliela virtuvīte ar gāzes plītiņu. Ir labierīcības. Elektrības padeve telefonam gan jāmeklē krastā, bet nākotnē ir paredzēts māju aprīkot ar saules bateriju." Padzīvot šādos apstākļos atpūtnieki brauc arī no ārzemēm – no Lietuvas, Igaunijas un pat no Dienvideiropas valsts Maltas. Ilgākais laiks, ko kāds pavadījis uz ezera peldošā mājā, ir četras diennaktis.

Rēzeknes novada pašvaldība Lubāna krastā iekārtojusi pludmales zonu. DAP inspektors nesūdzas – pēdējā laikā sabiedrība kļuvusi izglītotāka un atkritumus pēc atpūtas ĪADT neatstāj: "Tas ir patīkami." 

Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs atzīst: "Sabiedrībā attieksme mainās, cilvēki saprot, ka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statuss arī viņiem ir izdevīgs – ne tikai runājot par dabas vērtībām, bet arī par iespējām nopelnīt. Te brauc ar kemperiem, lai vērotu putnus. Ir arī atrasts kompromiss un pareiza sadzīvošana starp dabas vērtībām un saimniecisko darbību. Tas ir mērķtiecīgs ceļš, pa kuru jāiet. Jāpiebilst, ka labi dabas inspektora palīgi ir paši zvejnieki. Un vēl pastāv tāda džentlmeniska vienošanās – ja tiek konstatētas nebūšanas komerczvejnieku zonā, atbildība jānes arī citiem zvejniekiem."


Lubāna mitrājs

  • Aizsardzības kategorija: dabas liegums, Natura 2000 un Ramsāres konvencijas teritorija
  • Administratīvais iedalījums: Nagļu, Gaigalavas, Bērzpils, Krišjāņu, Barkavas, Ošupes, Lazdukalna, Rugāju, Dekšāres, Varakļānu, Indrānu, Daukstu un Stradu pagasti.
  • Platība: 51 351 ha
  • Dibināšanas gads: 2009.
  • Dabas vērtības: unikāls Eiropas un pasaules nozīmes dabas komplekss ar izcilu nozīmi daudzu īpaši aizsargājamo sugu populāciju un biotopu saglabāšanai. Tajā apvienoti 12 jau esoši dabas liegumi, papildus iekļaujot Lubāna ezeru un bioloģiski vērtīgas ezeram pieguļošas teritorijas.

     

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Top komentāri

Lubāniete
L
Lubāns - ezers, Lubāna - pilsēta. Uzmanās ar locījumiem, savādāk piedēvē skaistajai Lubānai daudz par daudz! Ir Lubāna ezers, ne Lubānas un Lubāna mitrājs, ne Lubānas mitrājs!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pārstrādāts ir vērtīgāks

Zināms, ka tekstila ražošana nodara kaitējumu apkārtējai videi tikpat lielā mērā, kā to paveic naftas industrija. Taču pēdējos gados parādās arvien vairāk uzņēmēju, kas meklē dabai draudzīgas alt...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena