Taujāts, kā klimata pārmaiņu procesi ietekmē Latvijas zaļo zeltu – mežus –, pētnieks atzīst, ka izmaiņas ir fiksētas un, pamatojoties uz meteorologu izstrādātajiem nākotnes klimata pārmaiņu scenārijiem, līdz XXI gadsimta beigām tās skars arī šo Latvijas dabas resursu. Ilgtspējīgai mežkopībai tas nozīmē jaunus izaicinājumus.
Esi sveicināts, dižskābardi!
Līdz šī gadsimta beigām Latvijā klimata pētnieki prognozē pašlaik Centrāleiropai – Polijas dienvidiem, Vācijai – raksturīgus laikapstākļus. Kļūs par vairākiem grādiem siltāks, būs vairāk nokrišņu, arī pērkona negaisu un vētru. Šīs klimata pārmaiņas ienesīs korekcijas veģetācijas zonās. "Tagad mūsu veģetācija pārstāv hemiboreālo zonu – tā ir pārejas zona starp boreālo jeb skuju koku un nemorālo jeb lapu koku zonu –, bet modelēšana liecina, ka līdz gadsimta beigām Latvijas teritorija atradīsies nemorālajā zonā," stāsta Silavas vadošais pētnieks.
Mainoties klimatam, mežos mainās arī veģetācija – dominējošās koku sugas. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem mežu zinātnieki min Eiropas dižskābardi, kuram pašlaik areāla ziemeļu robeža atrodas Latvijā, bet kurš arī nemorālajā zonā jūtas labi. Dažas dabiski izveidojušās parastā skābarža audzes Latvijā sastopamas pie Lietuvas robežas. Pētnieki pieļauj – klimatam mainoties, šīs koku sugas iedzīvosies arī pārējā Latvijas teritorijā. "Klimata izmaiņu kontekstā ir kāda būtiska lieta, kas saistīta ar cilvēka saimniecisko darbību. Modelējot klimata pārmaiņu prognozes, šie modeļi palīdz noteikt dominējošo veģetācijas tipu, kuram prognozētais klimats būtu piemērots, taču tie neņem vērā, cik ātri sugas varētu migrēt pašas. Tāpēc, mežā veicot saimniecisko darbību, ir svarīgi saprast rīcības mērķi – kurām sugām pieder nākotne un kuras vairāk var izmantot. Tas ir cilvēka lēmums," uz spēju laikus pielāgoties pārmaiņu procesiem norāda Jansons. Pretējā gadījumā, uz pārmaiņām reaģējot ar novēlošanos, saimniekošanas procesā var piedzīvot zaudējumus. "Ja saprotam klimata pārmaiņu virzību, dabiskos procesus varam veicināt sev vēlamajā virzienā. Jāņem gan vērā, ka cilvēks pats sekmējis teritoriju fragmentāciju, būvējot ceļus, pilsētas, veidojot infrastruktūru un tā pazeminot sugu dabiskās migrēšanas iespējas," skaidro Jansons. Koku sugu faktisko iespējamo migrēšanas ātrumu precīzi aprēķināt gan nav iespējams, taču ir divi nozīmīgi to veicināšanas faktori – augsnes auglības līmenis un cilvēka saimnieciskās intereses.
Labā ziņa ir tā, ka Eiropas dižskābardis ne tikai dažādos meža vidi, bet ļaus dažādot arī iespējas mežsaimniecībā, jo šī koka vērtīgo koksni izmanto saplākšņu un mēbeļu izgatavošanā. Mūsu platuma grādiem raksturīgās koku sugas tas neapdraud, jo priedei, eglei un bērzam ir ļoti plašs izplatības areāls – tātad, tās piemērotas dzīvei dažādos klimatiskajos apstākļos. Piemēram, parastajai priedei areāls sākas Spānijā, aptver visu Eirāziju un skar 70. platuma grādu ziemeļos. Katrā konkrētā teritorijā gan koka populācija pielāgojusies lokālajiem klimatiskajiem apstākļiem. Ja Latvijas augsnē iesēsim Spānijas priedes sēklu, tā šeit nosals. Pie augšanas apstākļiem Vācijā radusi priedes sēkla pie mums pagaidām nejutīsies ļoti labi. Toties ievērojami atšķirsies priedes sēkla no skarbajiem ziemeļiem – tā pie mums augs lēnāk, jo ir "kodēta" taupīt resursus un pārtraukt augšanu, tiklīdz parādās pirmās ziemas pazīmes un mainās dienas un nakts garuma attiecības. "To koks nevar mainīt, jo ģenētiski tā ir ieprogrammēts, tāpēc šie koki neizmanto visu pieejamo resursu. Šīs likumsakarības arī mums jāņem vērā, laikus pētot, kā arī pavairošanai un stādīšanai izvēloties tādus kokus, kas iespējami labi izmantos nākotnē pieejamos vides augšanas resursus," paskaidro Jansons.
Draud vētras un ugunsgrēki
Taujāts par nozīmīgākajiem riska faktoriem, mainoties klimatiskajiem apstākļiem, Jansons min trīs galvenās problēmas, kas sagaida mežu apsaimniekotājus, – tās ir vētras, mizgrauži un ugunsgrēki. Tiesa, mežu zinātnieks arī mierina – par ugunsgrēkiem mums sevišķi uztraukties nevajadzētu: "Svarīgi gan ir uzturēt labā gatavībā uguns apsardzības sistēmu. Kā liecina arī Latvijā veikto pētījumu rezultāti, ugunsbīstamību – iespēju, ka ugunsgrēks sāksies, – lielā mērā nosaka sausums, taču ugunsgrēku platībai ar sausumu ir visai maz sakara, to vairāk nosaka cilvēku spēja savlaicīgi reaģēt un ugunsgrēkus apdzēst.» Nākotnē Latvijā tiek prognozēts mitruma pieaugums par 10–15% vasaras periodā un ievērojami augstāka gaisa temperatūra, tas nozīmē aktīvāku iztvaikošanu. Arī augsnes augšējā slānī, kurā parasti izceļas ugunsgrēks, mitrums saglabājas vien īsu brīdi – jo siltāks, jo ātrāk tas iztvaiko. Silavas vadošais pētnieks nenoliedz – ugunsbīstamība nākotnē var kļūt augstāka, tomēr par to vairāk jāraizējas Vidusjūras reģionā dzīvojošajiem, nevis mums te, Latvijā.
Lielākus kaitējumus mūsu mežiem var nodarīt prognozētais vēja bojājumu risks. "Ņemot vērā teorētiski aprēķinātās vēja bojājumu varbūtības, riska sadalījums pa Latviju nav vienmērīgs – augstāks tas būs Kurzemes dienvidu daļā. Klimata pārmaiņu prognozēm gan ir dažādi scenāriji, taču kopumā tiek lēsts, ka vētru būs vairāk un tās kļūs stiprākas. Jāņem vērā arī prognozes, ka būs garāks vasaras periods, kā arī periods ar nesasalušu augsni, kas ietekmē koka noturību pret vēju," skaidro Jansons.
Koka noturībai ir divi kvalitatīvi rādītāji – fiziskā stiprība un sakņu sistēma, kas ir kā atsvars. Sasalušā augsnē koks ir grūtāk izkustināms, nesasalušā, turklāt slapjā augsnē vējš to ātri var izgāzt. Pētnieks rāda fotogrāfijas pēc vētras, kur mežā priedes nav lauztas, bet izgāztas ar saknēm. Vai iespējams veicināt koku noturību pret vēju? "Jā, ar saimniekošanu, dodot kokam vairāk augšanas telpas. Proti, koks, līdzīgi kā jebkurš dzīvs organisms, pielāgojas videi. Ja koki atrodas blīvā vidē, kur tie aug cits citam līdzās, kokiem izveidojas atbalsta sistēma – koks paļaujas, ka vētrā varēs atbalstīties uz blakus esošo koku," stāsta Jansons un turpina: "Tas ir zinātniski pierādīts, ka noturību var veicināt, kokus stādot retāk. Retākā audzē audzis koks būs norūdījies pret vēju, to svarīgi ņemt vērā mežu īpašniekiem. No saimnieciskā viedokļa svarīgs ir arī rotācijas brīdis – cik ilgi koks tiek audzēts līdz nociršanai. Stādot kokus retāk, iespējams saīsināt rotācijas periodu un paātrināt iespēju ātrāk iegūt koksni. Taču šajā ziņā jāsaimnieko ļoti uzmanīgi."
Lai mežs justos labāk
Dendrofāgie kukaiņi jeb kaitēkļi, kuri barojas no dzīviem kokiem, Latvijas mežos nav retums arī mūsdienās. Par galveno posta nesēju tiek atzīts egļu astoņzobu mizgrauzis – sērkociņa galviņas lieluma radījums, kurš eglēm nodara ap 80% visu bojājumu. Centrāleiropā veiktie pētījumi liecina, ka optimālā vairošanās temperatūra dendrofāgajiem kukaiņiem ir augstāka nekā to dabiskajiem ienaidniekiem – kukaiņiem, kuri barojas no dendrofāgiem. "Ja mūsu klimats kļūs siltāks, dendrofāgiem radīsies vēl labāki dzīves un barošanās apstākļi. Tiek lēsts, ka pieaugs dendrofāgu aktivitāte, masveida savairošanās biežums un ietekmētās platības. Šāda tendence vērojama jau tagad," norāda Jansons.
Egļu astoņzobu mizgrauzis veido eju kokam zem mizas, sadēj tur oliņas, no kuras katrs nākamais kāpurs izveido citu eju, tā sazarojot bojājumu. Ja kāpuru zem mizas ir daudz, koks var nokalst pat dažu mēnešu laikā. Veselīgs, stabils koks ar savu aizsardzības mehānismu – sveķiem – spēj pret mizgrauzi cīnīties. Stipra egle savos sveķos var «noslīcināt» pat vairākus tūkstošus kaitīgo kukaiņu. Taču, tiklīdz kokam ir problēma – vējš izšūpojis tā saknes, vide par sausu, koks vairs nav īpaši vitāls –, aizsardzība sveķu veidā kļūst vājāka. Starp citu, pēc 2005. gada lielās vētras pētnieki novērojuši – tur, kur vējš nodarījis kokiem vairāk bojājumu, tur arī mizgraužu saradies vairāk.
"Pret mizgrauzi daudz cīnīties nevar, bet var veicināt saimnieciskos pasākumus, lai mežs justos labāk. Tas nozīmē, ka platībās, kurās potenciāli tiek plānota mežsaimnieciskā darbība, jādomā par koku sugu sastāvu un tā atbilstību augšanas apstākļiem, iespējamajiem riskiem. Kad tiek konstatētās pirmās bojājumu pazīmes, svarīgi savlaicīgi veikt meža kopšanu un izvākt invadētos kokus," uzskata Jansons. Viņš min jau vecos laikos pārbaudītu metodi ar tā saucamajiem ķeramkokiem, kad mizgraužu apsēstu egli nozāģē un atstāj uz mēnesi mežā, kamēr egle vēl svaigi smaržo. Pēc mēneša to kopā ar kuplo mizgraužu skaitu izved no meža un sazāģē. Pašu koksni mizgrauži neietekmē. Jansons norāda, ka nākotnē mežkopībā saimniekošanai jākļūst daudz mērķtiecīgākai: "Tas nozīmē jaunaudžu kopšanu, plānotu mežu stādīšanu, selekcionēta stādāmā materiāla izmantošanu, kas var veicināt gan ātraudzību, gan koksnes stiprību. Tā varam panāk, ka koks izaug ātrāk un ir izturīgāks."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
daba
intensīvāk nozīmē,
Fredis