"Mēs lepojamies ar to, ka mūsu Rāznas ezerā ir burukuģis SeaEsta, esam lepni par šiem vīriem," teic Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālajā administrācijā. 2007. gadā dibinātais Rāznas Nacionālais parks izveidots, lai saglabātu dabas vērtības un raksturīgo Latgales kultūrainavisko vidi plašā Latgales teritorijā, kur 14% aizņem ezeri. Rāznas ezers, saukts arī par Latgales jūru, pēc ūdens tilpuma ir lielākais Latvijā, pēc teritorijas – otrs lielākais (57,56 kvadrātkilometri). Ezeram ir divi izteikti līči – Zosnasgals un Dūkstgals. Ar burukuģa SeaEsta kapteini Andri Strucki un viņa palīgu Andri Uškānu satiekamies Čornajā, lai tālāk dotos uz Dukstigala līci – tā vietējie to sauc.
Spoži spīd saule. Vien tālumā pāri ezeram redzams patumšāks mākonis – vai mūsu brauciens ar eleganto sarkankoka buru jahtu ir apdraudēts? Jahtas un uzņēmuma BuruGuru saimnieks Andris Struckis pasmaida vien. Lai kļūtu par jūrasbraucēju, nav jābrauc uz jūru, viņš saka. Un, izrādās, lai nokļūtu vētrā, arī nav jādodas plašajos pasaules ūdeņos. Rāznas nosaukums esot cēlies no krievu vārda "raznoje". Tas nozīmē – dažāds. Lai attaisnotu savu nosaukumu, tobrīd rāmā Rāzna nolemj mums pierādīt savas dažādības spēku un amplitūdu, sak, varbūt kādam ir šaubas par to, vai nostāsti netiek izpušķoti? Varbūt kādam šķiet, ka cilvēks ir varens šīs pasaules noteicējs? Tad jāiebrauc ar jahtiņu Latgales jūrā un jāpaceļ buras.
Veido savu klimatu
SeaEsta būve tika aizsākta 1974. gada augustā nelielā zvejniekciemā 180 kilometru no Stokholmas, kur divas ģimenes brīvajā laikā sāka būvēt divas identiskas sarkankoka buru laivas pēc pazīstama angļu burulaivu dizainera rasējumiem. Darbs pie laivām ritēja četrus gadus, izgatavošanā tika ieguldīts 75 000 kronu un 4000 darba stundu, līdz 1978. gada 20. jūnijā dvīņulaivas ielaida jūrā.
Uz Latviju Andris Struckis SeaEsta atveda 2012. gada jūnijā, tai veica kapitālo remontu, noņēma krāsu, nomainīja bojātās detaļas un salaboja korpusu. Jau vairākus gadus ar SeaEsta abi Andri sniedz tūrisma pakalpojumus šai īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Tam nepieciešama īpaša atļauja, jo saskaņā ar Rāznas Nacionālā parka individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem Rāznā – tāpat arī Zosnas, Salāja, Olovecas ezerā, Ežezerā un Bižas ezerā – aizliegts pārvietoties ar jebkādiem kuģošanas līdzekļiem, izmantojot iekšdedzes dzinēju. Šiem noteikumiem ir daži izņēmumi, un viens no tiem saistīts ar tūrisma pakalpojumu sniegšanu. Respektīvi, ja minētajam tūrisma pakalpojumu sniedzējam ir attiecīgajam ezeram pieguloša nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, izmantojot vienu kuģošanas līdzekli, tas var pārvietoties pa ezeru ar iekšdedzes dzinēju pa maršrutu, kas rakstiski saskaņots ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP) . Pārvietošanās nav atļauta ar ūdens motocikliem.
Tūrisma pakalpojumu sniedzējiem, kā arī rūpnieciskās zvejas tiesību īstenošanai DAP kuģošanas līdzekļu izmantošanai vienā kalendārajā gadā Rāznas ezerā kopā izsniedz ne vairāk kā 21 rakstisku atļauju. SeaEsta tādu ieguva 2015. gadā. Tās 100 zirgspēku jaudīgais Mercedes motors tiek darbināts tikai, līdz uzvelk buras.
Kad dodamies prom no krasta, pūš apmēram piecus metrus lēns vējš un Andris Uškāns uzvelk četras buras. Kad vējš pieņemsies spēkā, kapteinis Andris Struckis smaidot mūs mierinās: "Buras piesaista vētru un negaisu." Lielie ūdeņi te veido savu klimatu.
Kombainu pret lidmašīnām
"Atmiņa ir jātrenē! Zinātniski tehniskais progress ne pie kā laba nenoved. Cilvēks degradējas – galva, kājas, rokas. Mašīnas ir – kam kājas vairs vajadzīgas? Kompjūteri ir – kam galva vajadzīga? Bet priekš kam tad cilvēks ir vispār?" saka Struckis, kad ieslēdzu diktofonu. Šie vārdi vēlāk izrādīsies zīmīgi, jo atmiņu tiešām vērts trenēt – kad sāksies vētra, diktofonu būšu sažņaugusi tik cieši, ka vētras laikā runātā fragments tiks nejauši izdzēsts. Varbūt Rāzna nevēlas savu untumu liecības.
Bet pagaidām Andris Struckis stāsta par savu mazo airu laiviņu, ko velkam līdzi, – tā nepieciešama, lai SeaEsta ar uzvilktām burām nofotografētu no malas. "Ekselenta koka laiviņa – 1960. gada ražojums, klinkerā būvēta. Nezinu, vai kāds tagad tādas ražo. Labā tehniskā stāvoklī to atradu Ādažos. Kad padomju militāristi no Ādažiem aizgāja prom, laivu atstāja kādā no šķūnīšiem. Tā tik labi slīd – trīs vēzieni ar airiem, un jau esi pāri līcim," stāsta kapteinis un, paskatoties debesīs, piebilst – tumšais mākonis būs pārskrējis pāri. Pa Dukstigala līci mēs jau tuvojamies Rāznas ezeram. Savulaik – vecajās kartēs – Dukstigala līcis uzrādīts kā atsevišķs ezers, pie šaurās izejas Rāznas ezerā līča dziļums esot ap 12 metriem! Rāznas vidējais dziļums ir 7–8 metri.
Taujāju Andri Strucki, kas viņš ir pēc profesijas. "Diezgan neizglītots tips," nosmej Andris. Pēc vidusskolas aizgājis dienēt – trīs gadus pavadījis jūras flotē Sevastopolē. Bijis radiomehāniķis un pastnieks. "Dienests man bija kā kūrorts. Bet ar jūras lietām tur maz saskāros. Patiesībā jūrniecībai esmu pievērsies tikai tagad. Pēc lidmašīnām," teic kapteinis. Bet vēl pirms tam – XX gadsimta 90. gados – Andris Struckis bijis Breša zemnieks: "Kādus 20 gadus nomocījos zemniekojot. Graudus sēju, lopiņi bija. Beigās gandrīz nogāju pa burbuli. Tad nomainīju kombainu pret krānu – lai izlīstu no parādiem, nojaucu vienu fermu, izpārdevu pa materiāliem. Tā sāku nodarboties ar demontāžu, līdz nonācu pie lidmašīnām. Pavizinājos mazliet ar deltaplānu, iepatikās, un sev 40. dzimšanas dienā uzdāvināju mazu lidmašīnu." Andris Struckis neslēpj, ka ir azartisks cilvēks ar atšķirīgu pasaules redzējumu. Viņš neēd mūsu mazos brāļus – ne zivis, ne gaļu. Ir pabijis Indijā un pēc tā ceļojuma arī uzaudzējis bārdu, kas tik ļoti piestāv laipnajam vīram.
Neraustīt aiz ūsām
Pamazām vējš Rāznā pieņemas spēkā. Taujāju kapteinim – vai no visām stihijām gaiss un ūdens viņu saista vairāk nekā mūsu mīļā zemīte? "Nonācu pie slēdziena, ka industriālā lauksaimniecība ir viena nelaba lieta. Nekas tā nesaindē pasauli kā lauksaimniecība! Sīkās zemnieku saimniecības ir iznīkušas, bet lielie lauksaimnieki ir topā. Valstij tas patīk, bet dabai ne," pārliecību pauž kapteinis. Pēc lidmašīnu perioda viņš nolēmis izmēģināt savus spēkus arī ūdens stihijas pasaulē. Ar draugu nopirkuši mazu burulaivu, iecēluši to Lubāna ezerā. "Pēc tam kad pabraucu vējā ar burām, sapratu, ka lidmašīna – tas ir traktors ar spārniem. Kopš tā laika saslimu ar burāšanu," notikumus pirms sešiem gadiem atminas Andris.
Par Zviedrijā noskatīto SeaEsta kapteinis teic – tā izmaksājusi reizes trīs dārgāk, nekā plānots: "Skatījos arī citas laivas, bet šī uzreiz iekrita acīs." Burāt Andris mācījies Rolanda Millera burāšanas skolā, vēlāk apmācījis arī savu palīgu Andri Uškānu. "Tūlīt jūs dabūsiet redzēt, ko nozīmē īsta burāšana," pirmās lietus lāses un virs galvas satumsušās debesis komentē kapteinis. Mēs pārvietojamies ar septiņiem mezgliem, kad vēja ātrums kļūst mērāms ar jau vairāk nekā 10 m/s. Ar kājām nākas atsperties pret pretējo soliņu, lai noturētu līdzsvaru. Ir jau 13 m/s. "Tas jau tāds normāls vēja ātrums, un tas vējš ātri pārskries," paskaidro kapteinis, un smejam, ka mums krastā vēl jāpagaršo buļbašnīki. Vējš ir, bet vilnis ezerā vēl nav uzdzīts. Kapteinis neslēpj azartu: "Tūlīt ūdentiņš mums nomazgās klāju." Un viņa vārdi drīz piepildās, kad vēja ātrums sasniedz 21 m/s. Kajītē sāk no plauktiem krist krūzes, aizlido medus burciņa, mīkstākie no lidojošajiem priekšmetiem ir spilveni.
Kad cilvēks tiek šādā vētrā, viņš saprot, cik melns un maziņš viņš ir. Tas ir ļoti veselīgi. Daba ir milzīgs spēks.
Līdzpaņemtā torte ir jānoliek kādā drošākā vietā. Pie 25 m/s es padodos un nolemju tālākos notikumus sagaidīt kajītē. Tur savukārt, kuģītim strauji sasveroties uz otriem sāniem, pie plīts labi nostiprinātā tējkanna ar snīpi, precīzi notēmētu pret mani, slaidā strūklakā izšļāc savu vēl neuzkarsušo saturu. Klāt arī vilnis, kas daļu ezera ūdeņu porcijas iešļaksta kajītē. Kad viss būs norimis, vēlāk es vārda tiešā nozīmē no kurpes izliešu ūdeni, bet pagaidām, šķiet, esam ūdens pasaules centrā, kur kuģa masti pa iluminatoru redzami, atrodoties gandrīz paralēli ūdens bangojošajai virsmai. Arī lietus līst gandrīz paralēli ūdenstilpei. "Sirreāls skats. Pat viļņi veidojas kaut kā krusteniski," stingri turot stūri rokās, nosaka kapteinis.
Tas, ko rāda kino par vētrām jūrās un okeānos, patiesībā ir tiesa. Pārspīlēts nav. Vienīgi atšķirības ir izmēros – 12 metru garajai SeaEsta šis ir pirmais tāds pārbaudījums, arī Andris tādos apstākļos Rāznā nokļuvis pirmoreiz, viņš secina: "Labi, ka mums ir nopietna laiva, lai gan šāda vēja spēkam tā ir samērā niecīga." Vēlāk kapteinis atzinīgi novērtēs sava divmastu burinieka uzticamību. "Kuģis ir labs. Drošs, izturīgs. Neplīsa takelāža, nelūza masti, vantis arī izturēja – tās praktiski tur visu laivas svaru, 10 tonnu," gandarīts secina Andris Struckis. Viņš atminas, kā ar šo burinieku pirmoreiz kuģojis no Zviedrijas mājās. Tas viņam bijis divu dienu pārbaudījums, turklāt bez prakses jūrā. Tad cilvēkam rodas iespēja apzināties, cik viņš ir mazs dabas varenības priekšā.
Atgriežoties krastā, atkal spoži spīd saule, uz ūdens klāja – ne ņirboņas. Andris tic dabas stihiju reliģijai: "Kad cilvēks tiek šādā vētrā, viņš saprot, cik melns un maziņš viņš ir. Tas ir ļoti veselīgi. Daba ir milzīgs spēks. Var jau kā tīģeri to raustīt aiz ūsām, bet, kad tīģerim iesāpēsies, no tevis, cilvēka, paliks pāri vien kauliņi. Dabu nevajag pārāk traucēt."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.