"Sabiedrības attieksme pret vides tīrības saglabāšanu mainās uz labo pusi. To redzam pēc kopējā atkritumu apjoma savākšanas punktos. Arī dalīto atkritumu savākšanas rādītāji uzlabojas, bet tas ir komplekss jautājums. Pamazām uzlabojumi jāpanāk katrā no atkritumu plūsmas virzieniem, visām sadaļām – ekonomiskajam pamatojumam, konteineru pieejamībai un atkritumu nodošanas kontrolei – ir pakāpeniski jāattīstās. Tāpat nepieciešams turpināt iedzīvotāju izglītošanu," atzīst a/s BAO valdes priekšsēdētājs Māris Kalniņš.
BAO ir atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, kas Latvijā nodrošina pilnu bīstamo atkritumu savākšanas, transportēšanas, apsaimniekošanas un pārstrādes procesu. Uzņēmuma galvenais mērķis ir samazināt draudus videi, droši apsaimniekojot šo atkritumu plūsmu. Kopš izveidošanas 1995. gadā, a/s BAO ievērojami paplašinājusi savu darbību, izveidojusi saistītus pakalpojumus un uzņēmumus un pašlaik spēj piedāvāt un kvalitatīvi apkalpot jebkādus ar bīstamajiem atkritumiem saistītus pakalpojumus.
Arī izglītošanas jautājums
Padomju laikos Latvijā netika nodalīti bīstamie atkritumi no pārējās atkritumu plūsmas. Par bīstamo atkritumu apsaimniekošanas nepieciešamību lēmumi tika pieņemti neatkarības atgūšanos gados, kad par mērķi tika izvirzīta dalība Eiropas Savienībā. Tolaik Vides ministrija, sadarbojoties ar pašvaldībām, izveidoja uzņēmumu BAO, kura primārais uzdevums bija pesticīdu savākšana un utilizācija lauksaimniecībā.
"Lai pesticīdus varētu sakoncentrēt un uzglabāt vienuviet, Gardenē tika izveidota noliktava. Olainē 2003. gadā tika uzbūvēta speciāla pesticīdu dedzināšanai paredzēta iekārta. Daļa no plāna īstenojās – šis bīstamo atkritumu veids pilnībā tika savākts no visām kolhozu noliktavām un sakoncentrēts vienuviet. Bet, iestājoties Eiropas Savienībā, mainījās situācija ar iespējām šo atkritumu eksportēšanā. Izrādījās, ārzemēs tos pārstrādāt ir lētāk nekā utilizēt Olaines dedzinātājā. Līdz ar to otra plāna daļa izrādījās neveiksmīga – aptuveni trešdaļa no pesticīdiem Olainē arī tika sadedzināta, tomēr bija saprotams, ka, noslēdzot līgumu ar Vācijas uzņēmumu, tā piedāvātā cena kopā ar transportēšanas izmaksām ir zemāka," darbības pirmsākumus ieskicē M. Kalniņš.
No valsts viedokļa svarīgākais jautājums bija atrisināts, uzņēmums tika privatizēts, un kopš 2005. gada BAO attīsta bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, aptverot plašu to spektru – elektronikas un elektronisko, rūpniecības un ražošanas, smagos metālus saturošo, autoservisu un veselības aprūpes atkritumu grupas. Kā trīs lielākās bīstamo atkritumu grupas M. Kalniņš min krāsas un šķīdinātājus, medicīnas atkritumus un nolietoto sadzīves elektroniku, ko apsaimniekošanai nodod iedzīvotāji un uzņēmumi.
Ne visa sadzīves elektronika tiek klasificēta kā bīstamie atkritumi. Par bīstamām tiek uzskatītas tās elektriskās un elektroniskās iekārtas, kas darbojas ar baterijām jeb elektrību, piemēram, nolietots televizors, dators, ledusskapis, radioaparāts, elektriskās bērnu rotaļlietas, baterijas, kompaktdisku atskaņotāji un daudz citu līdzīgu ierīču, kas satur svinu, kadmiju, dzīvsudrabu u. c. Izmetot šos priekšmetus kopā ar sadzīves atkritumiem vai nesankcionētās vietās, dažādu ārējo vides faktoru iedarbības rezultātā metālu savienojumi var sākt sadalīties, kaitīgās vielas nonākt augsnē, gruntsūdeņos un vēlāk cilvēka organismā.
Taujāts, cik praktiskā ziņā efektīva ir sadzīves elektrotehnikas savākšanas sistēma kopumā, M. Kalniņš atzīst: "Modelis strādā, bet vienmēr var būt labāks. Te ir jautājums par izmaksu sadalījumu – kas par ko maksā. Pašlaik saskaņā ar Eiropas regulu tā ir ražotāja atbildība – ražotāji un importētāji maksā par to, lai nolietotā sadzīves tehnika tiktu savākta un pārstrādāta. Tas nozīmē, ka ir jābūt noslēgtam līgumam ar atkritumu apsaimniekotāju un ir zināma konkrēta vieta, kur var nodot šos sadzīves atkritumus. Ar bateriju pieņemšanu ir citādi, likums paredz to savākšanu katrā tirdzniecības vietā, kur tās tiek tirgotas, un šis variants darbojas veiksmīgāk mazo izmēru dēļ. Tomēr daži veikali pieņem uz vietas arī mazgabarīta nolietoto sadzīves tehniku. Katrā ziņā: jo tuvākas un iedzīvotājam pieejamākas ir atkritumu savākšanas vietas, jo efektīvāka ir savākšana, un tur savākto bīstamo atkritumu apjomi pieaug."
Pērn BAO sācis Rīgā un Pierīgā piedāvāt tādu papildu pakalpojumu kā nolietotās sadzīves tehnikas izvešana no iedzīvotāju mājvietām. "No praktiskās puses mums sarežģītākais ir saskaņot nolietotās tehnikas savākšanas laikus, jo arī mūsu šoferi strādā darbalaikā. Laukos gan šāds pakalpojums tiek piedāvāts samērā maz. Dalīto atkritumu savākšanas problēma ir tā, ka Latvijā iedzīvotāju blīvums ir nevienmērīgs un lielajās pilsētās atkritumu savākšanas izmaksas ir daudzkārt mazākas nekā laukos. Veikt 50 kilometru pēc viena ledusskapja ekonomiski nav izdevīgi," norāda M. Kalniņš.
Tomēr tas nav arguments tādu iedzīvotāju rīcībai, kuri nolietoto elektrotehniku atstāj, piemēram, mežā. "Tas nav tehniskas dabas, bet izglītošanās jautājums. Ja reiz lielgabarīta sadzīves priekšmets ir iznests no mājokļa, to tomēr var transportēt uz atkritumu savākšanas laukumu. Protams, atšķirībā no laukuma mežam darbalaika nav, taču, ja daļa sabiedrības ignorē normatīvus un vides prasības, tā jau ir nopietna problēma," uzskata M. Kalniņš.
Uz būvnieka godaprāta
Tādus bīstamos atkritumus kā krāsas un šķīdinātāji BAO nodod ražošanas uzņēmumi, pārsvarā metālapstrādes nozarē. "Te problēmu nav, tās ir ražotnes ar zināmiem un plānotiem atkritumu apjomiem, kuru savākšanu varam saskaņot un ar ko rēķināmies," paskaidro BAO valdes priekšsēdētājs. Būvniecībā gan, kā atzīst M. Kalniņš, viss atkarīgs no būvuzņēmēja godaprāta, jo montāžas putu baloni ir jānodod atsevišķi no pārējās atkritumu plūsmas. "Ir uzņēmumi, kas to dara, bet daudz tādu nav, turklāt, iemetot kopējā būvgružu konteinerā, šo balonu klātbūtni ir grūti kontrolēt. Līdz ar to bīstamo atkritumu nodalīšana būvobjektā tiešā veidā atkarīga no būvnieka godaprāta," norāda M. Kalniņš. BAO sadarbojas ar uzņēmumiem, kas dalīti nodod specifisko būvniecībā radušos atkritumu grupas, arī azbestu saturošos materiālus.
Kopumā lielākie bīstamo atkritumu apjomi ienāk no ražošanas uzņēmumiem, savukārt no iedzīvotājiem lielākā savāktā ir elektrotehnikas atkritumu plūsma. "Pēdējā lēnām pieaug, savukārt ražošanas uzņēmumi arvien vairāk pāriet uz videi draudzīgu produktu izmantošanu, un, piemēram, šķīdinātājus saturošo krāsu patēriņš mazinās. Izmaiņas notiek. Tiesa, šīfera apjoms gan nesamazinās, bet sāk sarukt padomju laikā ražoto freonu saturošo ledusskapju skaits. Pamazām samazinās to nodoto monitoru apjoms, kuri darbojas ar kineskopu," kopējo ainu ieskicē M. Kalniņš.
Runājot par trešo lielāko – veselības aprūpes atkritumu – apjomu, saskaņā ar prasībām viens no sertificētas medicīnas iestādes pienākumiem ir veselības aprūpes atkritumu apsaimniekošanas organizēšana. Šīs prasības var nodrošināt divējādi: iestādei savā administratīvajā teritorijā veicot infekciozo atkritumu pirmapstrādi, ja tai pieder atbilstoša iekārta, vai arī šo atkritumu apsaimniekošanu uzticot specializētam uzņēmumam, kuram ir atļauja darbībām ar bīstamajiem atkritumiem. "Faktiski neviena slimnīca nenodarbojas pati ar bīstamo atkritumu dezinficēšanu, arī doktorāti nodod tos apstrādei. To dara BAO tepat, Olainē, un atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums Lautus, kuram ir līdzīga iekārta," skaidro M. Kalniņš.
No iedzīvotājiem savākto bīstamo medicīnas atkritumu plūsmai nav ārējā finansējuma atšķirībā no elektrotehnikas atkritumu savākšanas, kur par to maksā jauno elektropreču tirgotāji. Aptiekas periodiski veic akcijas, kad no iedzīvotājiem tiek pieņemti nederīgie medikamenti un dzīvsudraba termometri, bet to dara pēc savas iniciatīvas. "Apjomi nav lieli, parasti tie ir daži simti kilogramu kampaņas ietvaros. Šeit sistēma nav ieviesta un konstants risinājums nav panākts. Turklāt šo bīstamo atkritumu apjoms ir samērā niecīgs," norāda M. Kalniņš.
Savulaik, kad no apgrozības tika izņemti vecie dzīvsudraba termometri, to apjoms bijis ievērojams – vairākas tonnas. Salīdzinājumam – no iedzīvotājiem savākto bateriju apjoms, organizējot dažādas akcijas, ir aptuveni 70–80 tonnu gadā, tie ir 30% no kopējās plūsmas. "Bīstamo atkritumu nodošana ir kopējs process līdz ar iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu," saka M. Kalniņš.
Lielāko daļu pārstrādā
Lielāko daļu bīstamo atkritumu ir iespējams nodot pārstrādei. Krāsas un šķīdinātājus nodod sadedzināšanai, tā iegūstot siltumenerģiju. BAO tos nogādā uz Igauniju vai Zviedriju. No dezinficētajiem medicīnas atkritumiem jaunu pārstrādes materiālu neiegūst, to sasmalcina un nodod kopā ar sadzīves atkritumiem Getliņu poligonā. No pārstrādātās elektronikas savukārt iegūst metālu, plastmasu, krāsainā metāla plates. "Pēc elektrotehnikas savākšanas to sadalām pēc sastāvdaļām atkarībā no pozitīvas vai negatīvas vērtības. Piemēram, monitora stiklam ir negatīva vērtība, bet ir ļoti vērtīgas datorplates, ja tās atsevišķi nodalītas. Ir uzņēmumi, kas nodarbojas tieši ar šo datorplašu pārstrādi, kur šķīdināšanas procesā no tām tiek izņemti vērtīgie metāli. Pārstrādāšanai nogādājam luminiscentās lampas, pašiem uzņēmumā atdalot pulveri no stikla," stāsta M. Kalniņš. Pozitīva vērtība ir arī transportlīdzekļu akumulatoriem, kurus uzpērk vairāki uzņēmi un eksportē uz Lietuvu, Igauniju. Jāpiebilst, ka arī Latvijā tiek plānots izveidot akumulatoru pārstrādes rūpnīcu.
No kopējā savākto atkritumu apjoma Zebrenes bīstamo atkritumu apglabāšanas poligonā uzņēmums BAO nodod vien kādus 5% – pamatā azbestu un galvanikas atkritumu tā dēvēto šlagu, kas satur smagos metālus. Gardenes poligonā ir speciāla iekārta, kurā veic šo atkritumu sagatavošanu noglabāšanai. Ķīmiķi izstrādā recepti smago metālu sasaistei ar attiecīgām ķīmisko piedevu vielām, kas noglabājamo materiālu pārvērš citā, nešķīstošā formā. Tad tiek pievienota stabilizējošā viela – pamatā cements vai kaļķis, kas masu padara cietu un inertu, kādu to paredz apglabāšanas noteikumi.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.