Jaunā Vienotība (JV) atviegloti nopūtās, jo tās ieilgušais kritiens apstājās un tā pat ar ievērojamu kāpumu atgriezās pirmajā vietā, ZZS turpināja lēnu augšupeju, klusi cerot, ka tā tas turpināsies arī pēc mēneša, kad viņu vēlētāji būs ieraudzījuši taustāmu cenu par atgriešanos varā (ZZS balsis partnerattiecību regulējumam un Stambulas konvencijai), savukārt Progresīvie vienīgie no koalīcijas trijotnes par pirmajām trim valdībā nostrādātajām nedēļām saņēma viennozīmīgi nolasāmu negatīvu vērtējumu, piedzīvojot kritienu no 7,4% uz 6,1%.
Pat tik savdabīgiem citas vērtības sludinošiem puķubērniem kā Progresīvie šāda nespēja savu pirmo nonākšanu valdībā konvertēt sava elektorāta virtuālā, tomēr atbalstā nevar neradīt vilšanos un nemieru.
Tā kā izpalika galvenā intriga, vai JV izdosies nobremzēt kritienu, pēc LTV pasūtījuma tapušajiem SKDS reitingiem liela uzmanība pievērsta netika. Savukārt nākamā intriga, vai ZZS būs izdevies savus vēlētājus pārliecināt, ka dažādu ultraliberālu un šauru sabiedrības daļu interesējošu lēmumu steidzama virzīšana viņiem ir patiesi svarīga, tiek atlikta uz novembra reitingiem.
Kāpēc vienīgie cietēji izrādījušies Progresīvie? Neielaižoties smalkākā viņu vēlētāju dvēseles stīgu analīzē, minēšu tikai pāris acīmredzamākās versijas.
Pirmkārt, izņemot revolucionāro kultūras ministri Agnesi Loginu, abiem pārējiem ministru amatiem Progresīvie virzīja partijas tipoloģijai vismazāk atbilstošos, drīzāk otrādi – politiskā esteblišmenta kopbildē visiederīgākos kandidātus. Runa ir par dažādu, galvenokārt valsts, uzņēmumu labi apmaksātos menedžmenta amatos pabijušo un varas gaiteņos pieslīpējušos satiksmes ministru Kasparu Briškenu un par konservatīvā (bez nosliecēm uz pārsteigumiem) analītiķa tēlā sevi pierādījušo aizsardzības ministru Andri Sprūdu. Tad nu Progresīvo priekšnesumu līmenis, ar ko biedēja šīs partijas kritiķi un uz ko cerēja tās piekritēji, sanācis tāds atšķaidīts.
Otrkārt, pat tik neordināram vienumam kā Progresīvo vēlētājs, visticamāk, nav viegli vienlaikus sadzīvot divās paralēlās realitātēs – vienā, kur Progresīvie ir opozīcijā JV Rīgas domes vadībai un dod tieši nolasāmus mājienus par tās nesaimnieciskumu, ja ne pat korumpētību, un otrā, kur plecu pie pleca valdībā ved valsti uz labāku nākotni.