Jāatgādina, ka 26. jūlijā Nigērā pie varas nāca militāra hunta, kas gāza profrancisko prezidentu Mohamedu Bazumu. Viens no pirmajiem huntas soļiem bija prasības Francijas vēstniekam pamest valsti, kā arī sākt franču karaspēka izvešanu, taču Parīze atteicās šīs prasības pieņemt, paziņojot, ka neuzskata huntu par likumīgo varu. Tāpat tika paziņots par nodomu atjaunot Bazuma varu ar Francijai lojālās Rietumāfrikas valstu Ekonomiskās kopienas ECOWAS (kur nozīmīgākā valsts ir Nigērija) militāras intervences palīdzību. Par tās rezultātu sliktākajā gadījumā varēja kļūt liela mēroga reģionāls karš ar vairāk nekā desmit Āfrikas valstu līdzdalību.
Tiesa, reģionālās politikas eksperti jau sākotnēji norādīja, ka šādu nodomu īstenošana ir problemātiska. Militāra intervence Nigērā nopietni apdraudēs ECOWAS valstu iekšējo stabilitāti, jo situāciju centīsies izmantot kā dažādas islāma ekstrēmistu organizācijas, tā pret Parīzi noskaņotie spēki šajās valstīs. Galvenokārt iekšpolitisko risku dēļ solījumi sākt intervenci tā arī palika tikai skaļu paziņojumu un plānu apspriešanas līmenī, vienlaikus mērķtiecīgi izvairoties no reālas eskalācijas.
Parīzes nespēja nedz saviem spēkiem panākt gāzta prezidenta varas atjaunošanu, nedz arī pārliecināt par šāda soļa nepieciešamību ECOWAS valstis beidzās ar paziņojumu par Francijas pilnīgu aiziešanu no Nigēras, kura kā politiski, tā arī ekonomiski bija viena no pašām nozīmīgākajām valstīm tā sauktajā franču Āfrikā. Tamdēļ plaši izplatīts ir viedoklis, ka minētais paziņojums ir līdzvērtīgs atzinumam, ka franču Āfrika de facto ir beigusi pastāvēt vai arī vada savas pēdējās dienas, jo arī Francijas atlikušās pozīcijas kontinentā brūk kopā kā kāršu namiņš.
Cits jautājums, ka Nigērā un vēl citviet pie varas nākušie cīnītāji pret koloniālo mantojumu, kā arī viņu domubiedri vēl veselā plejādē Āfrikas valstu minēto mantojumu plāno likvidēt galvenokārt ar Ķīnas un Krievijas palīdzību. Lai arī abas pēdējās ir gatavas piedāvāt Āfrikai izdevīgākus sadarbības nosacījumus nekā Francija un citas rietumvalstis, rezultāts tomēr solās būt nevis reāla neatkarība, bet gan pāriešana no vienas ģeopolitiskās nometnes (atkarības) uz citu, jau antirietumniecisku nometni.