Nupat piedzīvots ugunsgrēks ar daudziem cietušajiem Salaspilī, pirms tam dega Okupācijas muzeja jumts, protams, bija vēl daudzas citas plašāk vai mazāk pamanāmas ugunsnelaimes. Cik lielā mērā apdrošinātāji iesaistās šādu negadījumu cēloņu izmeklēšanā?
Ja gadījumi ir vienkārši, apdrošinātāji izmeklēšanā neiesaistās, paļaujas uz policijas un ugunsdzēsēju izmeklēšanu. Ja gadījumi sarežģītāki un ne ugunsdzēsēji, ne policisti uzreiz nespēj pateikt, kas ir par iemeslu, tad arī apdrošinātāji ļoti bieži iesaistās, nolīgstot attiecīgas jomas ekspertus. Tipisks piemērs ir Rīgas pils. Kā tur viss beidzies, es pat nezinu, bet fakts ir tāds, ka šajā objektā apdrošinātāji piesaistīja savus ekspertus, lai tiktu skaidrībā, kas noticis.
Un cik operatīva ir palīdzības sniegšana cietušajiem no apdrošinātāju puses? Palīdz ar pagaidu mājokli zaudētā vietā? Vai arī mājokļu gadījumā ir kā ar automašīnām, kur uz remonta laiku iedod lietošanā citu?
Ēkas Salaspilī un Okupācijas muzeja jumta degšanas gadījumā grūti spriest, jāskatās, kādi ir līgumi, par kādiem principiem pašvaldība un Valsts nekustamie īpašumi ar apdrošinātājiem vienojušies. Jāņem vērā, ka Valsts nekustamie īpašumi ir viens no lielākajiem Latvijas apdrošinātāju klientiem un tas jau faktiski pats diktē apdrošinātājiem, kādiem līgumu nosacījumiem jābūt.
Klasiskā situācijā apdrošinātājs ir ieinteresēts pēc iespējas ātrāk zaudējumus ierobežot un novērst - tas saistīts ar iesaisti glābšanas darbos, lai kaitējums nepaliek lielāks. Apdrošinātājs tajā stadijā piedalās vismaz ar padomu, atsevišķos gadījumos ņemot uz sevi kaut kādu rēķinu operatīvu apmaksu, vēl pat nezinot, cik liela būs kopējā skāde un kas vainīgs. Analoģija ar īres mašīnu faktiski strādā arī nekustamā īpašuma apdrošināšanā. Respektīvi, ja personai izdeg mājoklis un tajā nevar dzīvot, apdrošinātājs nosedz īres izmaksas citā vietā kādu noteiktu laika periodu, kamēr tiek remontēts negadījumā cietušais mājoklis.
Ja vien pats netiek atzīts par vainīgu...
Ja apdrošinātājam ir aizdomas, ka es pats kaut ko esmu ļaunprātīgi darījis, tas, protams, varētu būt viens no apstākļiem, kas to lietu var bremzēt, - apdrošinātājs var šīs izmaksas nesegt, sakot: pierādiet, ka ne jūsu vainas dēļ viss noticis, pēc tam iesniegsiet savus rēķinus, mēs tos apmaksāsim.
Pieminējāt, ka lielais klients var diktēt savus noteikumus. Taču arī privātpersonas, apdrošinot savus īpašumus, bieži tendētas panākt lētākos variantus, proti, izvēlas apdrošināt īpašumu, vadoties pēc tā atlikušās vērtības, nevis atjaunošanas izmaksām.
Ar to tiešām jāuzmanās. Klasiskais teiciens "skopais maksā divreiz" ir aktuāls arī apdrošināšanā. Ja tu meklēsi vislētāko polisi, tā būs arī "visplikākā", ar vismazāko segumu un, iespējams, tajā mājokļa īres ārkārtas vajadzības gadījumā apmaksa nemaz nebūs paredzēta.
Visu Romāna Meļņika interviju ar Jāni Abāšinu lasiet otrdienas, 19.aprīļa, laikrakstā Diena!