Apinis: Vietējo interešu ievērošanas laiks

Jau daudz apspriestajam referenduma iznākumam par Lielbritānijas aiziešanu no Eiropas Savienības pievienojusies arī kāda daudz mazāk nozīmīga, tomēr arī Latvijā rezonansi izsaukusi ziņa par Rumānijas prezidenta parakstītu likumu par vietējās un ārvalstu pārtikas procentuālās attiecības noteikšanu veikalu plauktos. Tas lielveikaliem noteic par pienākumu gādāt, lai vismaz 51% no gaļas, augļu, olu un dārzeņu sortimenta ir vietējā ražojuma produkcija. Ja tas netiek ievērots, veikalniekam ir iespēja iedzīvoties pārdesmit tūkstošu eiro vērtā naudas sodā. Domājams, ka netrūktu tādu, kuri uzskata, ka mums vajadzētu kaut ko līdzīgu ieviest arī Latvijā. Tomēr gala rezultāts, visticamāk, būtu pārtikas produktu sadārdzināšanās, kas diezin vai apmierinātu ierindas pircēju. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka vietējais ražotājs nav jāizstāv. Neviens neliedz valdībai noteikt zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi piena vai zivju produkcijai, respektīvi, segmentos, kur dominē vietējie ražotāji, turklāt vienlaikus arī to nozaru produkcijai, kuras cietušas no dažādām ar Krieviju saistītām negācijām. Diezin vai PVN likmes samazināšana, piemēram, zivju konserviem, izraisīs masveida šīs produkcijas lavīnu Latvijas tirgū no kaimiņvalstīm vai radīs pamatīgu iztrūkumu valsts budžetā.Vēl būtiskāk būtu ņemt vērā vietējo ražotāju un pakalpojumu sniedzēju intereses arī publiskajos iepirkumos. Nez vai valsts kopumā ir ieguvēja tad, ja iepirkumā uzvar kāds ārvalstu ražotājs, kurš analogu preci piedāvā par 3% lētāk nekā vietējais uzņēmums. Tās kasei aiziet garām ieņēmumi, kas saistīti ar veselas virknes nodokļu nomaksu un vietējo cilvēku nodarbināšanas pozitīvo efektu, kura gala rezultāts arī būs naudas ieplūšana valsts kasē. To ļoti labi saprot citās Eiropas valstīs, tāpēc jautājums, vai jums ir noliktava Somijā, konkursa nolikums lietuviešu valodā vai kādas citas nianses, kas tādā vai citādā veidā dod priekšroku vietējiem uzņēmumiem, nav nekas neparasts. To, ka šādām niansēm var būt ļoti liela nozīme saimnieciskajā attīstībā, beidzot būtu jāsaprot arī Latvijā. Īpaši vēl tāpēc, ka pasaules, un jo sevišķi Eiropas, ekonomika šobrīd sadzīvo ar periodu, ko nekādā ziņā nevarētu nodēvēt par ziedu laikiem. Tāpēc ir vērts atcerēties, ka šodien, izvēloties par dažiem procentiem lētāku ārvalstu produktu, kura kvalitāte ir analoga vietējai produkcijai, valsts zaudē ne tikai uz esošā pasūtījuma nodokļu rēķina. Tā var piedzīvot daudz lielākus zaudējumus brīdī, kad uzņēmumam var nākties samazināt strādājošo skaitu un tie no nodokļu maksātājiem kļūs par apgādājamajiem un varēs sniegt daudz mazāku artavu vietējai ekonomiskajai attīstībai.