Ieceres pamatideja ir, ka Eiropas Komisija (EK) aizņemsies šādu summu tirgū visas Savienības vārdā, bet pēc tam līdzekļi tiks novirzīti koronavīrusa pandēmijas skarto valstu un ekonomikas sektoru atlabšanai, pie kam tās būs subsīdijas, kuras to saņēmējiem nenāksies atmaksāt. Par aizņēmuma garantiem pašsaprotami kļūs labklājīgās ES dalībvalstis jeb donorvalstis ar Vāciju priekšgalā, kurām beigās, visticamāk, arī nāksies atmaksāt aizņēmumus.
Vienošanās gan nav galīga, jo vairākas citas ES valstis joprojām atsakās piekrist šādam variantam, uzskatot, ka līdzekļi no fonda jāpiešķir nevis subsīdiju, bet gan tikai aizdevumu veidā. Tomēr līdz ar Vācijas nostājas maiņu – sākotnēji Berlīne vispār iebilda pret ideju par tā dēvēto koronaobligāciju izlaišanu – iespējas, ka Eiropas ekonomikas atveseļošanas fonds tiks izveidots un līdzekļi no tā tiks piešķirti tieši subsīdiju, nevis aizdevumu veidā, ir daudzkārt palielinājušās.
Tajā pašā laikā ideja, ka ES bagātajām valstīm nepieciešams subsidēt problēmām bagātās galvenokārt Dienvideiropas ekonomikas, ir nepopulāra gan potenciālo subsidētāju vēlētāju, gan elišu vidū. Nīderlandes vai Zviedrijas pilsoņiem vienkārši nav saprotams, kamdēļ viņiem būtībā no savām kabatām būtu jāatbalsta valstis, par kuru ekonomisko problēmu galveno cēloni tiek uzskatīta fiskālās disciplīnas neievērošana.
Turklāt šāda situācija nav tas algoritms, kas atbilstu labklājīgo valstu priekšstatiem par to, kādai jāizskatās apvienotajai Eiropai. Pareizais algoritms ir, ka mazāk labklājīgo eiropiešu finansēšana notiek, izmantojot mehānismus, kas bagātās valstis padara beigās par galvenajām ieguvējām. Solidaritāte un vērtības ir labas, taču bizness un savu pilsoņu labklājība no tām nedrīkst ciest, lai gan atklāti to, protams, neviens neatzīs.
Pretējā svaru kausā tikmēr atrodas apvienotās Eiropas tālāka pastāvēšana tās līdzšinējā formātā, pie kam bez īpaša pārspīlējuma. Kā uzskatāmi liecina Lielbritānijas piemērs, atsevišķas valstis var arī izšķirties par ES pamešanu, ja viedokļa par tālākas dalības ES neizdevīgumu atbalstītāju skaits sasniedz kādu kritisko masu. Šajā gadījumā situācija gan ir jūtami cita, tomēr, ja atsevišķu valstu pilsoņu vairākums sāks uzskatīt, ka ES vecbiedru attieksme pret viņiem ir klaji netaisnīga, šo valstu aiziešana no Savienības būs tikai laika jautājums.
Rezultātā pastāv aizdomas, ka pašreizējā krīze kļūs par nesalīdzināmi nopietnāku pārbaudījumu apvienotajai Eiropai nekā iepriekšējā, pirms desmit gadiem piedzīvotā, arī izdevumi par krīzes novēršanu izrādīsies ievērojami lielāki, nekā šķiet šobrīd, tostarp ar 500 miljardiem eiro pavisam noteikti būs par maz. Galvenais risks savukārt ir neskaidrība, cik lielā mērā virkne valstu ir gatavas iet pa šādu ceļu.
skats no malas
rekur
Folkļornijs