Ir politiskie spēki, kas sevi iepriekš prezentējuši ar tēzi, ka nāk nevis ar spilgtu līderi, bet gan spēcīgu komandu, taču vēsture pierāda, ka tā ir mazākas iespējas gūt panākumus. Vēlētāji tomēr vadās pēc tā, kura persona ir saraksta priekšgalā, ''piemēra'' tai attiecīgi iegūstamā augstākā amata krēslu (mērs, premjers u. tml.). Tāpat izvēli lielā mērā nosaka līderu diskusijas, intervijas, nevis bezpersoniski saraksta viedokļi.
Jāsaka, ļoti spilgtu, galvaspilsētas pašvaldības vadītāja statusam atbilstošu līderu nevienai no partijām šobrīd nav.
Ir labi cilvēki, vairāk vai mazāk pieredzējuši vadītāji, taču ne tādi, par kuriem ne tikai paši, bet arī citu partiju pārstāvji teiktu: jā, šī nu reiz ir spilgta personība, harizmātisks līderis! Laikam to apzinoties, jau krietnu laiku iepriekš vairākas partijas meklēja ceļus, kā veidot kopīgu sarakstu, – vienu spilgtu personību, ko likt priekšgalā, gan jau tad sameklētu. Tagad gan šķiet, ka šī doma atmesta. Droši vien vairāku iemeslu dēļ.
Vispirms jau jāņem vērā partiju konkurences faktors – kam līdera vieta, tam netieši arī dominējošā loma koalīcijā. Pārējie to diez vai gribētu pieļaut, tas ir arī pārējo vājuma, nespējas atrast spēcīgu līderi apliecinājums.
Jāņem arī vērā, ka situācija mainījusies un nav vairs pretnostatījuma starp Saskaņas sarakstu un pārējiem. Saskaņu pārstāvošie deputāti sevi parādījuši tik slikti, cik vien var, īpaši pēdējā laikā. Tikmēr no tās distancējies ilggadējais partneris Gods kalpot Rīgai (GKR) ir ne vien apliecinājis sevi kā pragmatisku, saimniecisku politisku spēku, bet arī zināmā mērā pietuvinājies tā dēvētajām latviskajām partijām, veicinot iespēju ar tām nākotnē veidot kopīgu koalīciju. Proti, ārpus varas Rīgā līdz šim bijušie tā īsti vairs nevar kampaņu veidot ar vairāk vai mazāk atklātu saukli ''latvieši pret krieviem'' vai ''opozīcija atņems varu pozīcijai''. Līdz ar to arī iešana vienotā sarakstā, tā teikt, vienotā frontē kļuvusi mazāk aktuāla.
Tiesa, sarakstu ''salīmēšana'' pirms vēlēšanām arī saistīta ar lieliem riskiem. Vispirms jau to varētu neatbalstīt vēlētāji.
Teiksim, ja priekšvēlēšanu koalīciju izveidotu Jaunā konservatīvā partija (JKP) un Nacionālā apvienība (NA), kuru vienošanās par šo iepriekš šķita visvairāk ticama, tas drīzāk daļu vēlētāju varētu atbaidīt, nevis piesaistīt. Kāpēc? Tiem, kas būtu gatavi balsot par NA, varētu būt būtiski iebildumi pret JKP spilgtākajiem pārstāvjiem, kas izceļas ar uzspīlētu paštaisnumu, savukārt JKP vēlētājus varētu atbaidīt sadarbība ar sen pie varas esošo un bijušo (līdz ar to daudzās negācijās līdzvainīgo) NA.
Tajā pašā laikā nespēja vienoties par kopīgu startu vēlēšanās dod pamatu arī apšaubīt šo pašu spēku spēju kopā strādāt pēc vēlēšanām. Lai gan, protams, visu noteikts pēcvēlēšanu matemātika – cik partijām un kādās to kombinācijās būs balsu vairākums –, un tāpat kā valdībā spēj kaut kā sastrādāties šķietami nesaderīgie, tā arī Rīgā varēs. Ar smaidu uz lūpām un dunci aiz muguras.
Pareizaisjautājums
Autoram
JKP ir populistiski blēži