Pati iecere samazināt brīvdienās veikalu apmeklētību, lai cilvēki nedrūzmētos pie kasēm un preču plauktiem un tādā veidā tiktu vājināti Covid-19 izplatības riski, ir loģiska. Ja mūsu sabiedrībā nostiprināsies ieradums brīvdienās doties nevis uz veikaliem, bet pastaigās pa dabas takām un parkiem un pastaigām nepiemērotos laika apstākļos mājās lasīt grāmatas, nekas slikts nenotiks, turklāt, attīstot ieradumu ''Brīvdienas pastaigām!'', mēs būsim tuvinājušies Latvijā bieži popularizētajam Ziemeļvalstu modelim.
Tomēr ar idejas par to, kā mazināt drūzmu veikalos, realizāciju mūsu valdībai īsti labi nesekmējās. Tā vietā, lai šajā sarežģītajā Covid-19 krīzes brīdī Ekonomikas ministrija (EM) varētu koncentrēties darbam pie atbalsta mehānismiem krīzē cietušajām nozarēm un tajās nodarbinātajiem cilvēkiem, EM nācās tērēt laiku saistībā ar preču šķirošanu tajās, kuras brīvdienās ir atļauts tirgot, un tajās, kuras pārdot ir aizliegts. 3. un 4. decembrī par šo tēmu EM izplatīja vairākus paziņojumus, turklāt informācija par to, ka ''precizēti nosacījumi tirdzniecībai brīvdienās'', parādījās tikai 4. decembra vakarā. Spriežot pēc tirgotāju, piemēram, Maxima Latvija, komunikācijas, arī pašiem veikalniekiem pilnīgi precīzu norādījumu par brīvdienās atļautajām un aizliegtajām precēm nebija ātrāk par piektdienas novakari. Nav grūti iedomāties, cik intensīvi bija jāstrādā veikalu darbiniekiem, lai izpildītu valdības lēmumu, un šāda valdības attieksme pret tirdzniecības nozari kārtējo reizi atklāj milzīgo plaisu, kas šķir valsts pārvaldi un privāto sektoru.
Turklāt preču sadalīšana brīvdienās atļautajās un aizliegtajās radīja ažiotāžu sociālajos tīklos, kas izpaudās pat kā ņirgāšanās par to, kādas lietas politiķi ietvēruši brīvdienās netirgojamo preču sarakstā.
Iespējams, vienkāršāk būtu nevis šķirot preces, bet turpināt klasificēt veikalus tajos, kuriem brīvdienās ir atļauts strādāt, un tajos, kuru durvīm jābūt slēgtām. Ir vērts atcerēties, ka jau gadiem laiku pa laikam Latvijā tiek aktualizēta diskusija par to, ka lielveikali svētdienās varētu tikt slēgti. Jāņem arī vērā, ka jau pirms Covid-19 pandēmijas pat Eiropas Savienības iekšienē tirdzniecības nozares darba laika tradīcijas bija atšķirīgas, bet tagad, pandēmijas laikā, dalībvalstīs ieviestie ierobežojumi ir ļoti dažādi. Tas ir saistīts ne tikai ar epidemioloģisko situāciju, bet arī ar konkrētajā valstī ierasto tirdzniecības kultūru un ar to, kādu dzīvesstila modeli par vēlamo uzskata vietējā sabiedrība.