Tā, piemēram, nesen internetā klīda Baltijas valstu karte, kurā bija attēlots neto algu lielums dažādos reģionos, un Latvija, it īpaši austrumu daļa, izskatījās visai trūcīga. Latvijā ir arī zemākā minimālā alga Baltijā – 500 eiro bruto (Igaunijā – 654, Lietuvā – 730 eiro).
Te gan jāteic, ka salīdzināt tikai algas ir populistu iecienīta metode, kas labi nostrādā, lai satracinātu tos cilvēkus, kuri maz interesējas par dzīvi citās valstīs, bet nav objektīva, jo jāņem vērā arī cenu līmenis. Tā, piemēram, Polijā minimālā alga, pārrēķinot no zlotiem, ir ap 653,80 eiro, Īrijā – 1774,50 eiro, bet aizvadītajā ziemā, apmeklējot konferences Varšavā un Dublinā, bija iespējams pārliecināties, ka arī cenas Īrijas galvaspilsētā ir ievērojami augstākas nekā Polijas galvaspilsētā. Atgriežoties pie tēmas par Baltiju, jāteic – maijā Igaunijā radās iespaids, ka tur cenas ir augstākas nekā mūsu valstī.
Taču kopumā mūsu politiķiem, kuri ir pie varas patlaban un vēlas būt pie varas pēc Saeimas vēlēšanām, derētu aizdomāties, ko darīt, lai sabiedrības labklājība nebūtu zemāka, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Viedokļi par to, kādas politiskās elites kļūdas ir traucējušas Latvijai kļūt turīgākai, gan ir dažādi. Viens no šiem viedokļiem ir tāds, ka Latvijai nav paveicies, jo politiskajai elitei piemīt vecmodīgi ierēdnieciska domāšana, tiek slāpēta jaunu uzņēmumu izaugsme un fanātiski sargāta sarežģīta nodokļu sistēma, kas baro birokrātiju, bet traucē biznesam. Taču, protams, ar to vien nevar izskaidrot visas Latvijas sociālekonomiskās problēmas. Ja raugās uz Baltijas kaimiņvalstīm, kā arī uz citām ES dalībvalstīm, kam pēdējos aptuveni 30 gados izdevies kāpināt labklājības līmeni (to vidū ir gan Somija ziemeļos, gan Portugāle dienvidos), tad ir pamanāmas divas iezīmes. Pirmā no tām ir tehnoloģiju ieviešana, ar tehnoloģiskiem risinājumiem aizstājot gan mazkvalificētus darbus ar zemu pievienoto vērtību, gan birokrātiskus procesus. To arī mūsu valstī varētu īstenot, ja vien uz to vienoti virzītos gan valdība, gan pašvaldības, gan uzņēmumi, gan sabiedrība kopumā. Otra iezīme ir komplicētāka, un to var raksturot kā atvērtību. Savulaik mūsu valstī daudz tika runāts par reemigrāciju. No sabiedrības interešu viedokļa ir svarīgi, lai no ārzemēm atgrieztos cilvēki, kuru zināšanas un prasmes ļauj uzņēmējdarbības vidi padarīt produktīvāku, bet valsts pārvaldi – efektīvāku. Iespējams, tieši tas ir palīdzējis Lietuvai.