Patlaban aktuāli ir tie jautājumi, kas saistīti ar informācijas ievietošanu un izplatīšanu sociālajos tīklos. Laiku pa laikam lasāma kādas personas neapmierinātība ar to, ka ieraksts sociālajos tīklos pārtapis par medija, visbiežāk interneta portāla, ziņu un izraisījis daudz asāku reakciju, nekā persona, kas ierakstu veidojusi, ir gaidījusi.
Ja šādām situācijām censtos piemērot Latvijā spēkā esošo Autortiesību likumu, nāktos tajā izlasīt, ka "autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un bez atlīdzības [..] darbs tiek izmantots informatīviem mērķiem". Protams, par to, kas ir informatīvs mērķis, varētu diskutēt juristi. Diskusija varētu veidoties arī par to, kas īsti ir sociālajos tīklos publicētie teksti, fotoattēli un videomateriāli, ja tos vērtē no autortiesību skatpunkta. Tomēr pamatbūtība ir tāda, ka, ja reiz persona pati virtuālajā vidē ir ko darījusi zināmu pasaulei, tad jārēķinās, ka šis teksts var tikt citēts un, arī pat tikai citiem sociālā tīkla lietotājiem ar to daloties, var izpelnīties lielu uzmanību un neprognozētu reakciju.
Turklāt ir ļoti daudz cilvēku, kuri sociālajos tīklos pauž viedokli un dalās ar informāciju tieši tādēļ, lai šādi sasniegtu pēc iespējas lielāku auditoriju. Tā rīkojas gan politiķi, gan aktieri, gan arī citu specialitāšu pārstāvji, kuriem svarīga ir atpazīstamība. Jāpiemin arī, ka līdzīgi rīkojas uzņēmumi un organizācijas, kas sociālos tīklus un kopumā internetu izmanto tieši tam, lai uzrunātu pēc iespējas lielāku skaitu potenciālo un esošo klientu, kā arī stiprinātu sadarbības partneru loku. Pēc būtības darbošanās sociālajos tīklos ir vērsta uz to, lai to saturs tiktu pamanīts, nevis paliktu neievērots.
Savukārt tas, ko nedrīkst darīt, ir, pārpublicējot kāda interneta lietotāja veidoto saturu, to uzdot par savu. Ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, ceļojumu aprakstu autori pēkšņi ierauga savus rakstus ar svešu vārdu. Ir gadījies arī dzirdēt par negodīgu rīcību, kad kāds piesavinās svešas fotogrāfijas un videomateriālus.
Ir milzīga atšķirība starp satura pārpublicēšanu, norādot īsto autoru un arī avotu, no kura saturs ņemts, un cita cilvēka veidotu tekstu, fotoattēlu vai videomateriālu uzdošanu par saviem. To vajadzētu saprast ikvienam, pat ja normatīvais regulējums līdz niansēm precīzi visas situācijas nedefinē.