Pēdējos trīs gadus galvenās aktualitātes mūsu valstī ir bijušas saistītas un joprojām ir saistītas ar globālajiem procesiem. Vispirms tā bija Covid-19 pandēmija, kas kopš 2020. gada marta mainījusi ierasto dzīves ritmu ne tikai Latvijā, bet gandrīz visā pasaulē. Lai arī epidemioloģiskie ierobežojumi palikuši pagātnē, tomēr to ietekme jūtama joprojām gan negatīvā aspektā – ir sagrautas karjeras, iznīcināti uzņēmumi un novājinātas nozares –, gan pozitīvā aspektā – par normu kļuvusī attālinātā strādāšana un virtuālā saziņa ļauj ietaupīt milzums laika un citu resursu, kas senāk bieži tika tērēti pilnīgi bezjēdzīgi. Vēl, protams, par Covid-19 nedrīkst aizmirst arī to, ka šī slimība ir radījusi veselības problēmas un laupījusi dzīvības.
Savukārt pagājušā gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, un šis karš situāciju Latvijā un citās Eiropas Savienības austrumu dalībvalstīs ietekmē gan ekonomiski, gan psiholoģiski. Turklāt karš atbalsojas arī citur pasaulē.
Rezumējot jāteic – jau trīs gadus dzīvojam ļoti sarežģītos laikos. Vai tie ir devuši spēcīgus līderus? Vismaz politikā – ne īpaši.
Covid-19 uzliesmojumu periodā, kad daudzi cilvēki baidījās no saslimšanas un vēlējās iegūt drošību vakcinējoties, mūsu valstī vakcinācijas procesa sākumposms noritēja ārkārtīgi haotiski. Gan organizatoriskā, gan sabiedrisko attiecību aspektā to vēl gadu desmitiem varēs izmantot par piemēru, lai ilustrētu, kā nevajag darīt. Līdz ar to gluži likumsakarīgi ir tas, ka neviens tautā paliekošu autoritāti ieguvis līderis – vakcinācijas organizētājs – neparādījās. Īpaši veiksmīgāk gan negāja arī tai sabiedrības daļai, kuru vienoja sauklis "Vakcinācijai nē!", jo šīs iedzīvotāju grupas potenciālie līderi netika tālāk par valdības lamāšanu, zinātnieku kompetences apšaubīšanu un klaigāšanu, ka viss ir slikti.
Savukārt Krievijas iebrukums Ukrainā pat spilgtāk nekā politiskās vides zvaigznēm ir ļāvis parādīties neformālajiem līderiem, kuri nenāk no politiķu aprindām. Te noteikti jāmin par 2022. gada Eiropas cilvēku Latvijā atzītais tviterkonvoja iniciators Reinis Pozņaks, kurš jau kopš kara sākuma organizē autotransporta ziedošanu un nogādāšanu Ukrainas aizstāvjiem.
Kopumā jāsecina, ka, lai sarežģītos laikos pragmatiskajā un introvertajā Latvijas sabiedrībā līderis iegūtu paliekošu autoritāti, ir vajadzīgs reāls, konstruktīvs darbs. Ar ārišķīgu sevis slavināšanu un oponentu zākāšanu vien ir par maz