Aprīlī Latvijas Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) bija reģistrēti nepilni 20 tūkstoši vakanču, bet reģistrēto bezdarbnieku skaits pārsniedza 48 tūkstošus, maijā sarūkot līdz 45 788. No NVA datiem secināms, ka tāda proporcija – bezdarbnieku ir 2,5–3 reizes vairāk nekā vakanču – vērojama ilgtermiņā.
Tomēr, kaut arī bezdarbnieku skaits būtiski pārsniedz vakanču skaitu, no uzņēmumu puses skan aicinājumi plašāk atvērt darba tirgu, lai būtu iespējams piesaistīt viesstrādniekus no tām valstīm, kas atrodas ārpus ES.
Uzņēmējdarbības pasaule gan ir daudzveidīga. Nav noslēpums, ka biznesa vidē tiem uzņēmumiem, kuri joprojām grib strādāt kā XX gadsimtā, izvairās no darba procesu modernizācijas un tehnoloģiju ieviešanas, turklāt cenšas atrast darbiniekus par algu, kas ir ievērojami zemāka par vidējo atalgojumu, tiek veltīta ironiska attieksme, tā sakot, paši vainīgi, ka nevar aizpildīt vakances un zaudē konkurētspēju, vajag iet līdzi laikam. (Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vidējā bruto alga Latvijā šā gada pirmajā ceturksnī bija 1623 eiro).
Vienlaikus ir skaidrs, ka vērienīgu projektu īstenošana bez viesstrādnieku piesaistes var būt sarežģīta. Aģentūra LETA nesen ziņoja, ka šovasar plānots sākt dzelzceļa Rail Baltica pamatlīnijas būvniecību. Rail Baltica kopējais garums Baltijas valstīs varētu būt 870 kilometru, un, visticamāk, vienlaikus būs nepieciešams liels skaits šajā projektā strādājošo. Turklāt vērienīgu projektu īstenošana ir aktuāla ne tikai Latvijai, bet arī citām dalībvalstīm. Līdz ar to jaunievēlētajam EP uz situāciju nodarbinātībā nāksies raudzīties plašāk par viena Eiropas reģiona mērogu.
Būtiski ir arī tas, ka ES jau ir izplēnējušas ilūzijas par imigrācijas pievilcību. Mums Latvijā joprojām problēmas rada padomju okupācijas gados iebraukušo migrantu nevēlēšanās apgūt latviešu valodu, raudzīšanās Kremļa virzienā un izvairīšanās integrēties eiropeiskā sabiedrībā. Turīgajām valstīm ES ziemeļos un rietumos savukārt nācies atzīt, ka XXI gadsimtā uzņemto ieceļotāju vidū ir gan tādi cilvēki, kuri iesaistās tautsaimniecībā, stiprinot paši savu labklājību un mītnes zemes ekonomiku, gan arī tādi, kuri pasliktina sociālo un pat kriminogēno situāciju.
Līdz ar to mūsdienīgas, gudras imigrācijas politikas veidošanu ES vairs nevar atlikt.