Vēsturiskajā apziņā dziļi bija iesēdies šausminošais paziņojums 1941. gadā: "Četros no rīta tika bombardēta Kijeva." Toreiz Kijevu bombardēja nezvērs Hitlera Vācijas izskatā. Vakar atskanēja paziņojums: "Piecos no rīta tika bombardēta Kijeva." Šoreiz nezvērs izrādījās "brāļu tautu" krievus, kuras valodā vēl joprojām ikdienā runā daudzi ukraiņi, it kā pārstāvošais diktators Putins.
Tas nebija pārsteigums. Vēl tikai dažas dienas iepriekš Putins uzstājās ar šokējošu runu, kurā kārtējo reizi paziņoja, ka Ukraina nav nekāda valsts un ukraiņi nav nekāda nācija. Tā esot komunistu pieļauta kļūda, kuru mūsdienās izmantojot amerikāņu imperiālisti un vietējie nacisti, lai gatavotu uzbrukumu Krievijai.
Ņemot vērā iebrukuma mērogu, par Putina galējo mērķi Ukrainā lielu šaubu nav. Tā ir Ukrainas kā neatkarīgas valsts faktiska (pat ja ne "uz papīra") likvidēšana, iznīcinot tās prorietumnieciski un nacionāli noskaņoto eliti. "Mēs veiksim Ukrainas demilitarizāciju un denacifikāciju, kā arī sauksim pie atbildības tos, kuri paveikuši daudzus asiņainus noziegumus pret civiliedzīvotājiem, tajā skaitā Krievijas pilsoņiem," teica Putins uzrunā tieši pirms iebrukuma sākšanas.
Taču viņš pieļāva fatālu kļūdu, par kuru viņa iebiedētie padomnieki, šķiet, neuzdrīkstējās ziņot. Ukraiņu tauta vairs nav tā, kas bija 1918.–1921. gadā, kad nespēja līdz galam izmantot iespēju, ko deva Krievijas impērijas sabrukums, vai arī šī gadsimta sākumā, kad vairākums ukraiņu samierinājās ar postsovjetiskās un Krievijai draudzīgās elites varu. Maidanā un Donbasā ir notikušas milzu pārvērtības – ukraiņi visā Ukrainā sāka sevi apzināties nevis kā tautu, bet kā nāciju.
Ukraiņi Krievijas iebrukumam bija gatavi. Ne pilnībā militāri, jo Rietumu palīdzība sāka pienākt par vēlu un par maz, bet morāli un psiholoģiski gan. Prezidenta Zelenska pēdējā uzruna pirms iebrukuma, kas vērsta uz Krievijas pilsoņiem, apelējot pie viņu cilvēcības, taisnīguma un veselā saprāta, ieies vēsturē kā viena no spēcīgākajām valstsvīru runām draudu priekšā. Ukrainas pilsoņu miers, savaldība, vienotība brīdī, kad uzbrukums jau bija sācies, liecina par briedumu, kuru mēs bijām sākuši kaut kur pazaudēt.
Paradoksāli, bet Krievijas agresija un Ukrainas morālā stāja daudz spēcīgākā pretinieka priekšā ir cerības zīme par labāku pasauli visiem. Ukraiņi šobrīd aizstāv arī mūs. Un reiz ausīs jauna, labāka diena, lai gan līdz tai ir garš un grūts ceļš ejams.