No vienas puses, tas, ka tiek atzīta nepieciešamība pastiprināti pievērst uzmanību skaidras naudas ceļošanai no vienas valsts uz citu, vērtējams atzinīgi, jo apliecina, ka ēnu ekonomikas apkarotāji atzīst, pirmkārt, to, ka tautsaimniecības pelēkais sektors un noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijas centieni nav tikai vienas valsts problēma, un, otrkārt, to, ka Latvijas ēnu ekonomiku neveido tikai, simboliski sakot, puslegālas autodarbnīcas un frizētavas blakus ielā, bet arī globālu nelikumību ķēdes. Turklāt maz ticams, ka ar daudziem tūkstošiem eiro skaidrā naudā Latvijā atgriežas tie mūsu valsts iedzīvotāji, kas apmeklējuši, piemēram, tematisko parku bērniem Lotes zeme Igaunijā vai operu Lietuvas galvaspilsētā Viļņā.
No otras puses, ir labi saprotams, ka ideja par skaidras naudas kontroles pasākumiem uz autoceļiem iederas pēdējā laikā kultivētajā kampaņā "Nost ar banknotēm un monētām! Lai dzīvo bezskaidras naudas norēķini!".
Šādas pārliecības aizstāvji nereti uzsver, ka netālajā Zviedrijā vairs tikai 2% darījumu tiek veikti skaidrā naudā, bet visi pārējie darījumi – izmantojot bezskaidras naudas norēķinus.
Tomēr te jāatceras tas, ka finanšu ministrs Jānis Reirs šopavasar Dienai sacīja: "Skaidra nauda var būt saistīta ar dažādām ēnu ekonomikas izpausmēm, taču skaidras naudas esamība apritē nav ēnu ekonomikas cēlonis." Arī vairāki ekonomisti uzsvēruši, ka atteikšanās no skaidras naudas nav garantija tam, ka ēnu ekonomika, kas Latvijā, pēc SSE Riga pētījuma datiem, pērn bija 24,2% no iekšzemes kopprodukta, vispār izzudīs. Publiski pieejamie dati rāda, ka arī Zviedrijā tautsaimniecības pelēkais sektors tomēr pastāv.
Protams, tas, ka Latvijā un citās valstīs aizvien plašāk tiek lietoti bezskaidras naudas norēķini, ir loģiski, jo tehnoloģijas attīstās. Tomēr arī mūsu finanšu ministrs ir atzinis: "Skaidra nauda var iziet no aprites, mainoties iedzīvotāju ieradumiem, bet valsts to nevar noteikt ar likumu, administratīvi."
Replika
tikai mieru
Puķe