Vienlaikus nepamatotas izrādījušās arī Erdogana cerības, ka viņš vienmēr spēs panākt no Maskavas sev vēlamo rezultātu.
Pirms tikšanās Ankara pauda viedokli, ka par tās rezultātu kļūs Melnās jūras iniciatīvas (Ukrainas labības eksporta) atjaunošana, lai arī citas tēmas bija ne mazāk svarīgas. Tostarp apspriestas tika Maskavas un Ankaras attiecības Sīrijā, ekonomiskās sadarbības jautājumi (tirdzniecības nacionālajās valūtās paplašināšana, Turcijas pārtapšana par t. s. gāzes habu, kā arī vēl vienas Krievijas atomelektrostacijas būvniecība Turcijā). Protams, arī karš Ukrainā, lai gan Turcijas pieteiktais piedāvājums starpniecības miera panākšanai līdz dienaskārtībai tā arī nenonāca.
Publiski abi līderi, protams, dēvēja viens otru par "dārgo draugu" un runāja par starpvalstu attiecību paplašināšanos un padziļināšanos, tomēr virkne plašsaziņas līdzekļu jau kopīgās preses konferences laikā pievērsa uzmanību tam, ka Turcijas prezidenta mīmika neliecina par ticēšanu tam, ko pats saka. Kas arī ir saprotami – Krievijas puse par Melnās jūras iniciatīvu pirmoreiz lietoja terminu "izbeigšana", kamēr iepriekš tika runāts vienīgi par "apturēšanu". Maskava atsakās atgriezties pie iniciatīvas, kamēr nav izpildītas tie vienošanās punkti, kas attiecas uz Krieviju un kas gan no Turcijas nav atkarīgi.
Arī citos jautājumos (ja neskaita Sīriju, kur vienošanās, ja tiek panāktas, tradicionāli ir nepubliskas) situācija nebija tāda, kas raisītu Erdogana optimismu. Paplašināt tirdzniecību nacionālajās valūtās Krievija nesteidzas, vēl vienu atomelektrostaciju būvēt nevēlas un arī gāzes tālākpārdošanu ir gandrīz pilnībā pāradresējusi Ankarai. Par karadarbības Ukrainā pārtraukšanu, kā jau minēts, pēc būtības netika pat runāts.
Tas, ka Maskavas nostāja pret Ankaru ir kļuvusi jūtami rezervētāka, arī bija zināms jau iepriekš, kamdēļ Rietumos un pirmkārt ASV tika cerēts, ka arī Turcija varētu kļūt stipri rezervētāka pret Krieviju. Tomēr ne labākajā stāvoklī esošajai valsts ekonomikai Krievija ir pārāk nozīmīga, lai Erdogans spertu šādu soli. Attiecīgi arī Krievijai izdevīgā Turcijas ģeopolitiskā balansēšana turpināsies, un vērā ņemamas izmaiņas šeit nav gaidāmas.