Un šeit konkrēti es runāju par PVO pagājušās nedēļas beigās izteikto brīdinājumu, ka Covid-19 pandēmija būs ilga un ka sagaidāms
"noguruma reakcijas risks" saistībā ar sociālo un ekonomisko spiedienu, ko šajos apstākļos pieredz pasaules valstu sabiedrība. Patiesībā būtisks ir šī brīdinājuma nosacītais nosaukums – "noguruma reakcijas risks" – loģiski, ka te nav runas par fizisko vai emocionālo nogurumu klasiskajā izpratnē. Te ir runa par nopietnām Covid-19 izraisītām sociāli ekonomiskām sekām, kuras izjūt daudzi cilvēki šobrīd un noteikti izjutīs vēl lielāks skaits cilvēku tuvākā vai tālākā nākotnē.
Šķiet, šis PVO paziņojums – lai gan neadresēts ļoti konkrēti, tomēr izskatās mērķēts valstu valdībām, kuras ir tiešā mērā atbildīgas par to, kā valsts ekonomikas, tajā skaitā īpaši privātais sektors, ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem izdzīvos epidēmijas laiku, kura ilgums ir absolūti neprognozējams, arī tad, ja brīnuma vakcīna tiks izgudrota kaut rīt. Nebūsim naivi – tas, ka Latvija (ja nekļūdos) arī ir iestājusies rindā pēc vēl neizgudrotas vakcīnas, vēl nenozīmē, ka mēs būsim starp pirmajiem, kuri šo vakcīnu saņems. Taču – pat ja arī būsim vieni no pirmajiem, tāpat situācija pasaules ekonomikā ļoti būtiski neuzlabosies, kamēr "dziedinošo poti" nebūs dabūjusi vismaz puse cilvēces.
Bet tas savukārt daudz skaidrāku padara jau minēto PVO vēstījumu par sabiedrības noguruma riskiem, jo, lai cik rožainus stāstus par ekonomiku atveseļošanos no krīzes mēģinātu zīmēt daudzi politiķi, tomēr patiesā aina ir būtiski savādāka, proti, bēdīgāka. Var, protams, ērti sēdēt mājās klubkrēslā, tajā pašā laikā digitāli «strādāt» e-valdības sistēmās, prezentēt kaut kādus mistiskus gadsimta attīstības plānus un stāstīt par tūlīt, tūlīt makos krītošajiem miljardos skaitāmiem eiro, taču no otras puses – politiķiem vajadzētu tomēr saprast, ka nogurums var iestāties ne tikai no ekonomiskajām grūtībām, bet arī tā, ka reālu darbu un solidaritātes vietā sabiedrībai mēģina pa vidam aizvien iebarot tukšus solījumus.
Sitiens, kādu piedzīvoja pasaules ekonomikas būtībā dažu nedēļu laikā, izsita no ierindas ārkārtīgi daudz nozaru un uzņēmumu, un ir diezgan skaidrs, ka liela daļa no cietušajiem nekad neatkopsies un neatjaunos darbību. Šo scenāriju apliecina arī PVO vadītāja paustais, ka šī pandēmija ir veselības krīze, kāda notiek reizi gadsimtā, un tās sekas būs jūtamas turpmākajās desmitgadēs. Tieši tādēļ vēl jo svarīgāk politiķiem būtu censties mazāk spēkoties verbālajās sacensībās, bet vairāk pievērsties reālu un paliekošu vērtību radīšanai.