Tiesa, balsošanā piedalījās vien 75% reģistrēto vēlētāju, turklāt 11,5% no viņiem iemeta urnās neaizpildītus biļetenus, kas tika anulēti. Rezultātā Makronu ir atbalstījuši vien 43,6% no visiem reģistrētajiem (ne tikai balsojušajiem) vēlētājiem, un aptaujas liecina, ka vismaz puse no viņiem ir balsojusi nevis par Makronu, bet gan pret Lepenu. Tikmēr iepriekšējie Piektās Republikas prezidenti vienmēr ir saņēmuši vairāk par pusi visu vēlētāju balsu – līdz šim antirekordists bija Fransuā Olands, kuru 2012. gadā atbalstīja 51,3% no visiem Francijas pilsoņiem.
Šis fakts ir ļoti svarīgs, ņemot vērā, ka 11. un 18. jūnijā Francijā ir gaidāmas Nacionālās asamblejas (valsts parlamenta apakšpalātas) vēlēšanas. Lai arī Piektā Republika ir prezidentāla valsts, bez parlamenta vairākuma atbalsta prezidentu iespējas tiek jūtami ierobežotas. Visā pašu jaunāko laiku vēsturē prezidentu pārstāvētajām politiskajām partijām arī ir bijis vai nu vairākums, vai daudzskaitlīgas pārstāvniecības un koalīcijas vairākums Nacionālajā asamblejā. Makronam tikmēr "savas" partijas nav vispār.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc Makronam joprojām nav pat konkrētas politiskās programmas. Pēdējās neesamība var atvieglot viņa štāba iespējas vienoties par atbalstu ar vairākumu nākamajā Nacionālajā asamblejā. Sarkanās līnijas Makrons nav novilcis, tostarp pieļaujot pat manevru iespējas attiecībās ar Eiropas Savienību, un partijas var panākt nākamā prezidenta atbalstu saviem vēlētājiem nozīmīgos jautājumos. Parlaments savukārt atbalstīs kādas pagaidām neskaidras reformas, un politiķi, atšķirībā no vēlētājiem, varēs justies gandarīti.
Tajā pašā laikā nākamā Nacionālā asambleja, ņemot vērā sašķeltību vēlētāju vidū, solās būt ļoti raiba, bet tās vairākums – grūti apvienojams zem viena karoga, it īpaši, ja tas ir Makrona karogs. Nākamais Francijas prezidents ir nesimpātisks ne tikai ievērojamai daļai valsts iedzīvotāju, bet arī politiķu. Bez tam vēl līdz vēlēšanām var parādīties Makronu nopietni kompromitējoši materiāli, kuru dēļ tās var pārtapt par balsojumu pret jaunievēlēto prezidentu. Šāds scenārijs savukārt sola nebeidzamus politiskos konfliktus ar visām izrietošajām sekām, ieskaitot tālāko ekonomisko stagnāciju un Francijas lomas Eiropā samazināšanos.
Pagaidām abu scenāriju iespējamību var vērtēt kā 50/50, un tas nozīmē, ka ar Makrona ievēlēšanu nekas nav beidzies, politiskās kaislības turpinās tricināt Franciju.
Autors
Poļitičeskijs
Astra