Nesen statistikas birojs Eurostat publiskoja datus par minimālās algas lielumu ES dalībvalstīs, un Latvija uz citu dalībvalstu fona izskatās slikti. Valstiskā mērogā minimālās algas lielums tiek noteikts 22 no 27 dalībvalstīm. Pieci izņēmumi ir Ziemeļvalstis – Dānija, Somija un Zviedrija –, kā arī Itālija un Austrija.
Šāgada sākumā ES teritorijā lielākā minimālā alga fiksēta Luksemburgā (2638 eiro), seko Īrija (2282 eiro) un Nīderlande (2193 eiro). Vienlaikus zemākā minimālā alga reģistrēta Bulgārijā (551 eiro), seko Ungārija (707 eiro) un Latvija (740 eiro). Abas Baltijas kaimiņzemes mūsu valsti pārspēj – Igaunijā šāgada sākumā noteiktā minimālā alga ir 886 eiro, bet Lietuvā – 1038 eiro.
Protams, lai spriestu par iedzīvotāju pārticību, nevar koncentrēties vien uz algām. ES dalībvalstīs atšķiras gan cenu līmenis, kas ietekmē cilvēku pirktspēju, gan nodokļu sistēma, kas savukārt ietekmē to, kāda ir neto alga, ko darbinieki reāli saņem uz rokas. Pat analizējot Baltijas valstu mērogā, pamanāms, ka atšķiras gan darbaspēka nodokļu nianses, gan arī cenas. Būtiskais jautājums, kas ir plašāks par minimālās algas faktoru, ir šāds: kādēļ mūsu valsts joprojām izskatās bēdīgi tajos datos, kas raksturo iedzīvotāju labklājību? Latvijā ir izglītota sabiedrība, kurā gandrīz katram trešajam pieaugušajam ir augstākā izglītība. Nereti izskan lepošanās ar to, ka mūsu valstī ir daudz talantīgu cilvēku un uz panākumiem vērsta gaisotne.
Raugoties indivīdu līmeni, netrūkst cilvēku, kuri sava mūža laikā izvēlētajā jomā (kultūrā, zinātnē, uzņēmējdarbībā vai citā) paveic patiešām daudz. Tomēr vienlaikus uz vispārējā ES līmeņa sabiedrības vidusslānis joprojām ir niecīgs un nabadzība apdraud daudzus cilvēkus.
Iespējams, kļūdas tiek pieļautas, vēlēšanās nobalsojot par tādiem politiķiem, kuri koncentrējas vien uz savu labklājību vai arī ir ar visai šauru domāšanu. To, ka balsojumam vēlēšanās var būt nozīme, derētu atcerēties 7. jūnijā, kad dosimies uz pašvaldību vēlēšanu iecirkņiem.