Šīs uzrunas ievērojama daļa savukārt bija veltīta Rietumeiropas un Centrāleiropas postkomunisma valstu šodienas attiecībām un tam, kādu Centrāleiropā redz visas Eiropas nākotni, pie kam Ungārijas prezidents de facto pauda ne tikai savu vai Ungārijas, bet visu reģiona valstu viedokli. Minētais jautājums, jāpiebilst, ir ļoti svarīgs arī Latvijai un pārējām Baltijas valstīm, kuras virknes iemeslu dēļ ir daudzkārt tuvākas Centrālajai, nevis Rietumeiropai.
Galvenās Orbana paustās tēzes savukārt bija, ka radikāli atšķiras Rietumeiropas un Centrāleiropas 1968. gada paaudzes, jo laikā, kamēr Rietumos šī paaudze centās izpostīt nacionālo valstu un kristīgās kultūras Eiropu, postkomunisma valstīs tā pati paaudze cīnījās par šo vērtību saglabāšanu. Šī cīņa turpinās arī šodien, un reģiona iedzīvotāji vēlas dzīvot brīvās valstīs, nevis kolonijās un paši lemt par savu nākotni. Tāpat Ungārijas prezidents paziņoja, ka "1989. gadā mēs domājām, ka Eiropa ir mūsu nākotne, bet tagad domājam – mēs esam Eiropas nākotne un mēs esam gatavi šai misijai".
Šī uzruna vienlaikus bija arī kārtējais apliecinājums faktam, ka dažādās Eiropas daļās pastāv radikāli atšķirīgi priekšstati par tā dēvētajām Eiropas vērtībām un to praktiskajām izpausmēm. Apvienotās Eiropas rietumu daļā dominē ultraliberāls postmodernisms, turpretim kādreizējā padomju bloka valstīs – nacionāls konservatīvisms. Protams, noskaņojumi cilvēku vidū mēdz būt visdažādākie, tomēr kopējā tendence līdz šim ir bijusi tieši šāda.
Ņemot vērā tā dēvētās vecās Eiropas galveno lomu apvienotajā pasaules daļā, oficiālajā līmenī arī tiek virzīta tās vērtību sistēma, noniecinot un apkarojot visas tendences, kas tajā neiederas. Tajā pašā laikā pārnacionālais ultraliberālisms ar savām galējībām daudzos gadījumos ir sasniedzis mērogus, kuri sāk kļūt nepieņemami aizvien lielākam skaitam pašu nosacīto veceiropiešu.
Praksē tas izpaužas, ka atbalsts dažādiem nacionāliem vai par populistiskiem dēvētiem politiskiem spēkiem, kuri piedāvā vairāk vai mazāk tradicionālas un konservatīvas alternatīvas vai risinājumus. Visbiežāk šī tendence tiek skaidrota ar ekonomiskām problēmām, ar uzticības zaudēšanu pašreizējai elitei vai vēl kādiem citiem līdzīgiem apsvērumiem, izvairoties pieminēt faktu, ka aiz šiem balsojumiem stāv arī uzticības zaudēšana ultraliberālajai vērtību sistēmai.
Pateicoties šādam fonam, atjaunojas arī tādas klasiskas vērtības pievilcība kā nacionālo valstu Eiropa, vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzu apziņā tā asociējas ar sava veida zelta laikmetu. Attiecīgi arī Ungārijas prezidents īpaši nepārspīlēja, sakot, ka Centrāleiropas valstis, bet domājot to vērtību sistēmas, ir Eiropas nākotne. Virzība uz šādu Eiropu ne tikai pastāv, bet arī kļūst arvien izteiktāka.
Dostojevskis
ultrai
to ultra