To nesen uzsvēra finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) un jau iepriekš ir norādījuši arī ekonomisti. Par spožiem veiksmīgas ekonomiskās attīstības paraugiem pēdējā laikā tiek atzītas divas pilsētas – Liepāja un Valmiera, savukārt par problemātiskāko reģionu jau ilgtermiņā tiek uzskatīta Latgale. Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, februāra beigās bezdarba līmenis Latgalē bija 13%, tātad aptuveni divas reizes augstāks, salīdzinot ar Zemgali (6,3%), Vidzemi (6,7%) un Kurzemi (6,9%), un gandrīz trīs reizes augstāks, salīdzinot ar Rīgu (4,5%) un Pierīgu (4,6%). Šie dati pa mēnešiem nedaudz mainās, taču tendence, ka bezdarba līmenis Latgalē ir ievērojami augstāks nekā citur Latvijā, saglabājas jau daudzus gadus.
Tomēr, kā liecina finanšu ministra sacītais, ekonomiskās problēmas pēdējā laikā saskatāmas ne tikai Latvijas austrumos, bet arī daudzviet Lietuvas pierobežā un pat dažviet Igaunijas pierobežā, respektīvi, mūsu valsts nomalēs. Turklāt pēc Covid-19 pandēmijas laikā pieredzētajiem ierobežojumiem nav atguvušās visas tās apdzīvotās vietas, kas orientējās uz tūristiem un galvenokārt uz ārvalstu viesiem. Latvijas ekonomiskos kontrastus akcentējis arī bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš, prognozējot, ka šogad "uz pakalpojumiem orientētajai Rīgai klāsies labāk nekā preču eksportā specializētajiem reģioniem. Arī reģionos būs atšķirības, piemēram, inženierijas nozarēs specializētajai Liepājai klāsies labāk nekā no meža nozares pārtiekošajiem apvidiem".
Ir visai ticams, ka nākotnē aizvien biežāk tiks runāts par tā dēvēto divu ātrumu Latviju – pašvaldībām, kurās vērojams labklājības kāpums, un pašvaldībām, kurās dzīves līmenis krītas. Jāatgādina, ka jēdziens par diviem ātrumiem XXI gadsimta otrajā desmitgadē un it īpaši ap 2016.–2017. gadu bieži tika attiecināts uz Eiropas Savienību (ES), akcentējot atšķirības starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm, kā arī starp bagātajām dalībvalstīm ES ziemeļos un rietumos un relatīvi trūcīgajām dalībvalstīm ES dienvidos un austrumos.
Lai mūsu valstī mazinātu ekonomiskos kontrastus, Finanšu ministrijas ieskatā būtu vērts aktualizēt seno ideju, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklī iekasētā nauda piesaistāma ne tikai šī nodokļa maksātāja dzīvesvietas, bet arī darbavietas adresei, jo tas varētu motivēt pašvaldības rūpēties par to, lai tiktu nodrošinātas darba vietas.