Galvenokārt tāpēc, ka pasākuma gaita, kā atzīst vai visi vadošie pasaules mediji, bija pakārtota vienam cilvēkam – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Sākot ar dažādām niansēm un beidzot ar norisi kopumā un noslēguma deklarāciju, viss tika organizēts tā, lai ASV prezidents nezaudētu interesi par notiekošo un lai viņam nerastos vēlme (un arī nepaliktu laiks) par kaut ko sadusmoties un pamest samitu pirms tā beigām.
Šo iemeslu dēļ tikšanās bija ārkārtīgi kompakta (sastāvēja tikai no oficiālajām vakariņām un īsas sesijas), bet no dienaskārtības un noslēguma deklarācijas pazuda visi tie punkti un formulējumi, kas varētu raisīt Trampa un viņa komandas neapmierinātību. Salīdzinājumam – 2008. gada Bukarestes samita noslēguma deklarācija sastāvēja no pieciem desmitiem izvērstu punktu, bet šoreiz ir pieci punkti, un tie paši – gana vispārīgi un dažādi traktējami.
Kā raksta, piemēram, aģentūra Bloomberg, šīs atklātās izdabāšanas Trampam mērķis ir "neļaut pašam impulsīvākajam un neparedzamākajam ASV prezidentam vēsturē izsviest NATO rotaļlietas no viņa bērnu ratiņiem". Un, lai arī krietnai daļai Eiropas līderu tā ir, mazākais, morāli nepieņemama cena par vispārīgiem ASV solījumiem saglabāt uzticību NATO līguma 5. pantam (kas obligāti neparedz militāru iejaukšanos kritiskās situācijās) vai atbalstu Ukrainai (deklarācijā ir minēts tieši atbalsts, nevis militārs atbalsts, bet Ukrainas iespējas tikt uzņemtai NATO nav pat pieminētas) u. c., arī citu variantu alianses, pirmkārt jau Eiropas, dalībvalstīm nav – atkarība no ASV drošības jomā ir pārāk iespaidīga.
Protams, ir naivums domāt, ka Tramps un viņa komanda nesaprot visu minēto, taču gan šāda kopēja anturāža, gan eiropiešu (savā vairākumā – Trampa nesamierināmu ideoloģisko pretinieku) pretī nerunāšana ASV prezidentam acīmredzami patīk. Arī tāpēc, ka to lieliski ir iespējams pārdot tieši viņa vēlētājiem.
Cits jautājums, ka šīm politiskajām dejām ir jēga tikai tādā gadījumā, ja tās tiek izmantotas radikālai Eiropas kopējo aizsardzības spēju pastiprināšanai. Savukārt, ja minētās dejas tiek izpildītas, lai visam piekristu, bet neko būtisku nedarītu un "pārsēdētu" Trampu, cerot, ka pēc tam visi procesi atkal atgriezīsies kādreizējās sliedēs, ir grūti tās nosaukt citādi kā par pašnāvniecisku politisko tuvredzību.