Eiropa grūtas izvēles priekšā

Jāatgādina, ka Eiropa iepriekšējā gadsimta pašās beigās jau īstenoja mēģinājumu atbrīvoties no ASV dominēšanas. Pēc PSRS sabrukuma daļa Eiropas elites ne bez iemesla uzskatīja, ka līdz ar padomju impēriju ir beiguši pastāvēt arī draudi, kuru dēļ eiropieši atzina atkarību no ASV, un attiecīgi tika mēģināts atgūt Eiropas kā ģeopolitiskā subjekta statusu.

Tiešs šo centienu rezultāts bija strukturāla Eiropas Savienības (ES) pārbūve, kā arī vienotās valūtas eiro ieviešana, lai padarītu to par vienu no pasaules rezerves valūtām. Tiesa, dumpis uz kuģa ātri tika apspiests (tostarp izplatīts ir viedoklis, ka par uzskates līdzekli tika izmantota bijušās Dienvidslāvijas bombardēšana), tomēr vēlme pēc ģeopolitiskās subjektivitātes nav pazudusi.

Šobrīd globālā ģeopolitiskā situācija arī ir jau cita nekā pirms divdesmit gadiem. Pasaule no monopolāras ir kļuvusi multipolāra, bet atdzimušās lielvaras – Ķīna un Krievija – atklāti apstrīd ASV pretenzijas uz globālo dominēšanu.

Tas savukārt ir pavēris jaunas iespējas arī Eiropas ģeopolitiskās subjektivitātes atgūšanas piekritējiem ar Franciju un Vāciju priekšgalā, un šīs iespējas vēl vairāk pieaug līdz ar Lielbritānijas aiziešanu no ES.

Tendence pašsaprotami saskaras ar ASV pretdarbību, pie kam jāņem vērā fakts, ka ASV ir atklāti ieinteresētas Eiropas rūpnieciskā un tehnoloģiskā potenciāla mazināšanā. Eiropa šajā ziņā ir galvenā ASV konkurente, īpaši Rietumu pasaules robežās, bet vietas zem saules perspektīvā pietiks tikai vienam spēlētājam. Tas vēl vairāk palielina kontinentālās, tā dēvētās vecās Eiropas (alianses Vācijas un Francijas vadībā) vēlmi pievienoties topošajai lielajai Eirāzijai neatkarīga ģeopolitiskā subjekta statusā.

Tajā pašā laikā, lai arī tendence ir acīmredzama, tai netrūkst pretinieku gan pašās vecās Eiropas valstīs, gan visas apvienotās Eiropas mērogā. Arī bez no ES aizejošās Lielbritānijas nākotnes cerības ar ASV saista vēl virkne Savienības dalībvalstu, galvenokārt Austrumeiropā, ar Poliju priekšgalā. Tāpat apvienotās Eiropas institūti visbiežāk nav uzskatāmi par Eiropas reālas ģeopolitiskās neatkarības piekritējiem.

Papildus tam ir aktualizējusies arī virkne iekšpolitisko problēmu (imigranti un līderu maiņa Vācijā, ''dzeltenās vestes'' Francijā, politiskā nestabilitāte un valstu parādi Itālijā un Spānijā, utt.), kas visas kavē stratēģisko jautājumu risināšanu. Jautājums, kamdēļ šīs problēmas tik aktuālas kļuvušas tieši pēdējos gados, jau ir vairāk retorisks.

Faktiski cīņa notiek uzreiz vairākās frontēs, bet tās iznākums ir neskaidrs. Tas vienlīdz labi var būt gan vispārējs haoss vai Eiropas sadalīšanās divās nometnēs, gan konsolidēšanās un aizsoļošana vienā vai otrā stratēģiskajā virzienā. Līdz ar Brexit konfrontācija, protams, saasināsies, tomēr konkrētu lēmumu varēs gaidīt labi ja šīs desmitgades beigās.