Plānots, ka Indijā tiks parakstīts ap desmit vērienīgu sadarbības līgumu galvenokārt militārajā un enerģētikas jomā, tostarp līgums par Krievijas ražojuma zenītraķešu S-400 piecu pulku ar kopējo vērtību ap pieciem miljardiem ASV dolāru piegādi Indijai. Šī darījuma noslēgšanu ļoti aktīvi centās nepieļaut ASV, variējot kā dažādus sadarbības solījumus, tā sankciju draudus, tomēr Ņūdeli nostāja palika nemainīga. Tāpat Indija plāno iepirkt no Krievijas lielus apjomus vēl cita bruņojuma, tostarp plašsaziņas līdzekļi vēsta par iespējamu jaunāko tanku Armata piegādi – runa varētu būt par vairāk nekā 1700 tankiem 4,5 miljardu dolāru vērtībā.
Indijas kategoriskā atteikšanās pakļauties ASV spiedienam, tostarp no līdzšinējās sadarbības ar Krieviju Maskavā, protams, tiek traktēta kā ievērojama Krievijas diplomātijas uzvara, lai gan šis apgalvojums ir patiess tikai daļēji.
Indijas ārpolitika vienmēr ir bijusi uzsvērti neitrāla un orientēta uz daudzpusīgu sadarbību. Tāpat Indija tradicionāli ir kategoriski atteikusies pildīt jaunākā partnera lomu starptautiskās aliansēs, kā arī ievēro tikai tās sankcijas vai spēles noteikumus, kas ir apstiprināti ANO līmenī.
Attiecīgi arī Ņūdeli izvēle nereaģēt uz ASV aktivitātēm un nemainīt attiecību modeli ar Krieviju nav īpaša situācija, bet gan iekļaujas Indijas tradicionālās politikas ietvaros. Turklāt Indijas iedzīvotāju vairākums vēl kopš laikiem, kad Indira Gandija atradās pie varas, nav noskaņots proamerikāniski, arī attieksme pret Krieviju vēsturiski ir labvēlīga, un vēlētāji nesapratīs un neatbalstīs valdības pārmērīgu nosliekšanos ASV virzienā vai pakļaušanos ASV spiedienam.
Tādā pašā mērā indieši gan nesapratīs un neatbalstīs arī valsts pārmērīgu nosliekšanos tā dēvētās Lielās Eirāzijas ģeopolitisko struktūru virzienā. To izveidi savukārt virza Ķīna un Krievija, uzskatot tās par pretsvaru Rietumvalstu, it īpaši ASV ietekmei. Indijas viennozīmīga pievienošanās de facto pastāvošajai Ķīnas un Krievijas aliansei ļautu kā izveidot Eirāzijas lielvalstu trijstūri, tā padarīt šo apvienību par nenoliedzami galveno ģeopolitisko, ekonomisko un vēl daudzu citu jomu spēlētāju globālā mērogā.
Tomēr arī šajā gadījumā Indijas ārpolitika vairāk nebūs pilnībā neatkarīga, kas Ņūdeli ir ļoti svarīgi, kamdēļ arī attieksme ir līdzīga kā ASV gadījumā. Indija piedalās visās šajās struktūrās, taču vienlaikus saglabā pilnīgu rīcības brīvību, nesakot nedz jā, nedz nē un darot tikai to, kas tai ir izdevīgi. Savukārt izjaukt pastāvošo līdzvaru var tikai kādas no ieinteresētajām pusēm pārmērīga uzstājība un centieni ietekmēt Indijas lēmumus. Neiepriecinoši, ka uz šo lomu šobrīd ir tikai viens pretendents – ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija.
Pipars