Informētību un sapratni pret propagandu

Fragments no intervijas: Ja runājam par hibrīdkaru, vispirms būtu svarīgi definēt, kas ir karojošās puses.Tas, kas notiek, manuprāt, neapšaubāmi saucams par hibrīdkaru. Tiek izmantots liels daudzums nemilitāru līdzekļu, lai ietekmētu pretējo pusi. Pamatā mēs vairāk skatāmies uz informācijas telpu kā ietekmes instrumentu, bet tikpat labi te var runāt par ekonomiku, starptautisko politiku. Militārā joma ir tikai ceturtdaļa hibrīdkara. Pirmo triju elementu aktīva izmantošana ir redzama. Karo Krievija no vienas puses un Rietumi plašākā izpratnē - no otras. Varētu teikt, ka arī organizācija Daesh ir viena no konfliktējošām pusēm pret Eiropu. Un interesanti, ka abi mūsu oponenti savu stratēģiju lielā mērā centrē ap vērtību sistēmām. Līdz ar to nevar izdalīt, ka konflikts būtu pret kādu konkrētu valsti.Nav tā, ka vismaz informatīvajā telpā karadarbība ir vienpusēja? Ļoti redzami darbojas Krievijas propagandas mašinērija, bet pretī - jaudas ziņā nekā līdzvērtīga.Pirmā lieta, ko esam secinājuši kaut vai no Ukrainas piemēra, - propagandu nevar apkarot ar propagandu. Tas principā nestrādā. Ja mēs sāktu adaptēt tos pašus mehānismus, mēs kļūtu, pirmkārt, viņiem līdzīgi, otrkārt, būtu jāatsakās no būtiskiem elementiem mūsu vērtību sistēmā, arī žurnālistu neatkarības. Līdz ar to veids, kā uzvarēt, ir, no mūsu puses dodot iespēju sabiedrībai zināt, kas notiek, tāpat veicinot, ka civilās sabiedrības aktīvisti izplata informāciju par to, ko dara Krievija, specifiski izceļot viņu propagandas elementus. Un, protams, svarīgi apzināties, kas ir mūsu stāsts, kuru stāstām pretī. Jo visi esam dzirdējuši Krievijas stāstu: varena, ielenkta, apspiesta utt.Šajā kontekstā svarīga ir tā sauktā mediju pratība. Ir bijuši gadījumi, it īpaši Ukrainas kara laikā, kad Krievija izmantojusi pašreizējo mediju situāciju, kad laiks ir ārkārtīgi būtisks, varbūt resursu nodrošinājums nav pietiekams, un, ja kāds piedāvā jau samērā gatavu labas kvalitātes materiālu, īpaši televīzijā var tikt ātri pieņemts lēmums to izmantot kā otras puses viedokli, nesaprotot, ka tas ir speciāli radīts, lai ietekmētu auditoriju.Tāpat, ja sakām, ka dzīvojam informācijas laikmetā, un es piekrītu šim teicienam, tomēr mūsu iedzīvotājus nepietiekami ekipējam ar zināšanām, kā vispār šādā informācijas laikmetā dzīvot. Kā vērtēt informāciju, kā to kritiski saprast, kā izvērtēt informācijas avotus. Īpaši svarīgi tas ir, ja runājam par virtuālo vidi, kur, izmantojot tehnoloģijas, var radīt tā sauktos informācijas burbuļus, kad interneta vietne piedāvā saturu, analizējot lapu apmeklējumu vēsturi, lietotāja intereses. Ja šādu rīku piemēro informācijas kara vajadzībām, cilvēks šķietami izmanto dažādus avotus, bet faktiski saņem propagandu, nevis neatkarīgu informāciju.Ir noteikti liela daļa sabiedrības, kas dzīvo propagandas pilnajā Krievijas informatīvajā telpā un nemaz nav aizsniedzama ar to neatkarīgo informāciju, par ko runājat.Neapšaubāmi. Pirmais, kas jādara: jānodrošina, lai tie, kuri nav šajā hipnozē, zina un saprot, kas īstenībā notiek, spēj būt imūni pret tās ietekmi. Otrais solis, ja skatāmies uz krievvalodīgajiem, svarīgi ir nesalikt viņus visus vienā "grozā". To bieži kļūdaini darām, taču līdz ar to arī neviļus piepalīdzam Krievijas propagandai.Paši viņus marginalizējam?Jā. Taču cilvēki ir dažādi. Ir pilnīgi nohipnotizētie, kas dzīvo šajā informatīvajā telpā, - tos ir ļoti grūti uzrunāt -, bet ir arī svārstīgie un tie, kas pēc būtības ir eiropeiski. Ir svarīgi viņus neatgrūst.Visu sarunu ar Jāni Sārtu lasiet laikrakstā Diena ceturtdien, 10.martā!