Starp Japānu un Ķīnu vēl kopš Otrā pasaules kara beigām pastāv vēsturiskas pretenzijas, kuras visbiežāk ir vēl senākas vēstures mantojums. Papildu tām Ķīnas aizvien pieaugošās ekonomiskās un ģeopolitiskās varenības dēļ strauji pieaug arī citu pretrunu skaits ar Japānu. Šo iemeslu dēļ 2010. gadā uzliesmojušais strīds par neapdzīvotām salām, kuras Japāna sauc par Senkaku, bet Ķīna par Djaoju salām un kuru dēļ abu valstu attiecības visu šo desmitgadi ir bijušas saspīlētas, ir tikai aisberga redzamā daļa.
Tajā pašā laikā Ķīnas un Japānas sarežģītās attiecības līdz šim maz ietekmējušas abu valstu stratēģiskos plānus. Līdz ar Donalda Trampa kļūšanu par ASV prezidentu situācija šajā ziņā ir mainījusies un,
ja Pekina un Tokija domā par ilgtermiņa perspektīvām (bet abas ir slavenas tieši ar spēju domāt ilgtermiņā), tām ir jāatgriežas vismaz pie neitrālām attiecībām.
Jāatgādina, ka pēc Trampa iniciatīvas ASV jau ir atteikušās no Klusā okeāna reģiona partnerības – brīvās tirdzniecības līguma starp ASV un 11 reģiona valstīm, ieskaitot Japānu, kura vienošanās noslēgšanas gadījumā būtu viena no lielākajām ieguvējām. Tāpat ASV prezidents ir licis skaidri saprast, ka vēlas likvidēt vai vismaz ievērojami mazināt Japānas proficītu tirdzniecībā ar ASV (pērn tas bija 69 miljardi dolāru) un nevairīsies no ekonomiskām represijām.
Savukārt starp Ķīnu un ASV de facto ir sācies tirdzniecības karš. Ķīna ir viens no lielākajiem Japānas eksporta tirgiem (un otrādi), un problēmas Ķīnas ekonomikā radīs problēmas arī Japānas ekonomikai.
Ja ASV šajā gadījumā arī piekritīs kādam sniegt palīdzīgu roku, tad tikai pēc tam, kad minētais "kāds" būs kapitulējis Trampa administrācijas priekšā.
Ir vēl arī virkne citu faktoru, tostarp Tokijas ģeopolitiskā atkarība no ASV, kuru dēļ var uzskatīt, ka tieši Japāna ir galvenais pretendents uz kapitulanta lomu.
Kopumā gan Ķīna, gan Japāna ir ieinteresētas normalizēt attiecības, turklāt vairāk ieinteresēta ir Tokija. Ne jau velti nevis Sji Dziņpiņs dodas vizītē uz Tokiju, bet gan Sindzo Abe – uz Pekinu. Vienlaikus Japānas premjera misija ir vairāk nekā sarežģīta, jo ASV kā Tokijas galvenā stratēģiskā partnera lomu vēl neviens nav atcēlis, un Abem nākas balansēt starp ekonomiku un ģeopolitiku. Šī iemesla dēļ pastāv aizdomas, ka vizītes reālie rezultāti un oficiālie paziņojumi būs divas atšķirīgas lietas.
Atsevišķi jāpiebilst, ka šīs tikšanās gaitā panāktās vienošanās vismaz īstermiņā un arī vidējā termiņā spēlēs būtisku lomu globālā mērogā, uzskatāmi liecinot par Āzijas kā pasaules jaunā ekonomiskā un ģeopolitiskā centra nozīmi. Rietumvalstīs šim notikumam tiek pievērsts maz uzmanības, bet tas diemžēl liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar reālās situācijas novērtējumu globālajā ģeopolitikā.
Meždunarodnijs
zvirbulēns