Līdz ar to tīri formāli varētu uzskatīt, ka pēc Saeimas opozīcijas iniciatīvas izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija varētu būt tas instruments, ar kura palīdzību politiķi, izpildvara, bet jo īpaši sabiedrība, gūs skaidrību par to, kādēļ Rail Baltica vilciens patlaban ir "iebraucis strupceļā" (patiesībā jau kādu laiku tur stāv) un kādēļ neviens nespēj sniegt skaidru atbildi, vai un kā no šī strupceļa izkļūt.
Ja atskatās pagātnē, nevarētu teikt, ka politiķi būtu pārspīlēti aizrāvušies ar parlamentārās izmeklēšanas komisiju dibināšanu, tajā pašā laikā šādu komisiju sēdēs izskatīto jautājumu tēmu amplitūda ir gana plaša. Saeimas mājaslapā ātrumā atrodamā informācija rāda, ka kopš 2000. gada Saeimā parlamentārā kārtā vērtēti gan OIK problemātika, gan Parex bankas pārņemšanas un restrukturizācijas process, gan Latvijas Krājbankas kraha iemesli. Tāpat deputāti centušies izpētīt sanatorijas Ķemeri privatizācijas tiesiskumu, Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus (saistībā lielveikala Maxima sabrukšanu), bankas Citadele 75% akciju pārdošanas procesu, valdības rīcību Covid-19 pandēmijas laikā, finanšu sistēmas kapitālo remontu. Tagad kārta pienākusi Rail Baltica.
Ja pavisam objektīvi paskatīsimies, kāds bijis visu šo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darba rezultāts jeb sausais atlikums, viennozīmīgu atbildi – pozitīvu vai negatīvu – dot nevar. Jo kaut vai katras konkrētas tēmas aktualizēšana parlamentārā līmenī pirmšķietami jau ir pozitīvs aspekts – problēma tiek izcelta publiskajā telpā, vairāk vai mazāk plaši apspriesta. Cits jautājums, cik lielā mērā šo komisiju gala ziņojumos norādītās problēmas un secinājumi tiek izmantoti, lai vērstu par labu to vai citu negatīvu situāciju vai, piemēram, turpinātu tēmas šķetināšanu jau citos vērtēšanas vai izmeklēšanas līmeņos.
Proti, tas, ka sabiedrībai īpaši aktuālas, pat skandalozas tēmas ir svarīgi aktualizēt un publiski izvērtēt, ir skaidrs, taču vienlaikus gribas cerēt, ka parlamentārās izmeklēšanas komisiju dibināšanas iniciatoru mērķi ir tiešām rūpes par taisnības noskaidrošanu, nevis vēlme celt savu popularitāti vai pakritizēt politiskos oponentus.