. Tomēr centieni noķert jau aizejošu vilcienu ar panākumiem parasti netiek atalgoti. Vienīgi tad, ja rodas iespēja to panākt kādā no nākamajām stacijām. Taču, lai kaut ko aizgājušu izdotos panākt, ir nepieciešama proaktīva rīcība ar nosacījumu pa ceļam nepiedzīvot avāriju. Minēto aprakstu lielā mērā var attiecināt arī uz pašreiz novēlotajiem Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārajiem eksperimentiem inflācijas slāpēšanai, kas drīzāk gan var radīt jaunus satricinājumus eirozonas tautsaimniecībā.
Kā viens no tradicionālajiem centrālo banku instrumentiem ekonomiskās aktivitātes un inflācijas sabalansēšanai ir procentu likmju izmaiņas – grūtos laikos, kad ekonomiskā aktivitāte ir zema un ekonomiku apdraud deflācija, likmes tradicionāli tiek samazinātas, savukārt ekonomikas pārkaršanas gadījumā un savlaicīgai inflācijas bremzēšanai likmes būtu jāceļ. Šī procesa ietekmē mainās arī aizdevuma likmes kredītņēmējiem, tādējādi vai nu cenšoties atdzīvināt, vai piebremzēt kreditēšanu, kas savukārt ietekmē naudas aprites ātrumu tautsaimniecībā un vienlaikus zināmā mērā arī preču biržās, tādējādi atstājot ietekmi uz izejvielu cenām.
Par to, ka inflācija sākusi šauties kosmosā, dažāda kalibra eksperti un analītiķi runāja jau pirms gada, taču no ECB retorikas varēja noprast, ka šis process ir īslaicīgs un viss sakārtosies pats no sevis. Varbūt tā arī notiktu, ja ne karš Ukrainā, kurš jau tā liesmojošajā dārdzības ugunskurā piemeta nevis pagalīti, bet kārtīgu degvielas kannu un patēriņa cenu indeksi dažādās valstīs sāka skriet ar ievērojami lielāku jaudu. Izdevumu pieaugums ir grūts visiem un kādreizējā ekonomiskā izaugsme jau sāk izvērsties recesijā.
Neraugoties uz to, ECB jūlijā nāca klajā ar lēmumu bāzes procentu likmi celt par 0,5%, bet septembra sākumā vēl par 0,75%. Pirmais lēmums ekonomikai vēl bija "sagremojams", bet otrais pilnīgi noteikti nepaliks bez negatīvām sekām, ietekmējot gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu maksātspēju, jo makus tukšojošajai inflācijai pievienojušies vēl papildu izdevumi par lielākiem kredītu maksājumiem. Turklāt problēmas var izvērsties veselu valstu līmenī un, turpinoties likmju celšanai, var rasties jautājums, vai, palielinoties izdevumiem par parādu apkalpošanu, tāda valsts kā Itālija līdz nākamajam pavasarim jau nebūs piedzīvojusi bankrotu.