Šajā laikā ir izaugusi jauna paaudze, kura nezina, kā ir dzīvot tad, ja nav savas valsts, un kuras vienīgā realitāte ir neatkarīga Latvijas Republika. Tie cilvēki, kuri laiku pirms 1990. gada atceras vien bērnības atmiņu līmenī, ir sasnieguši pusmūža līdzsvaroto, racionālo un vienlaikus ironisko vecumposmu. Paaudze, kas aktīvi piedalījās politiskajos procesos XX gadsimta astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados, ir nonākusi pensionāru statusā un laiku pa laikam atgādina par to, no cik sarežģītām starta pozīcijām sākās Latvijas valsts atjaunošana.
Kopumā kopš 1990. gada ir paveikts daudz laba un noderīga. Ikviens, kurš apgalvo, ka viss šajos gados notikušais vērtējams vien negatīvi, ir vai nu Latvijai naidīgās Kremļa ideoloģijas popularizētājs, vai arī nelabojams pesimists.
Bet, protams, nevajag arī ignorēt problēmas – it īpaši mūsu sabiedrības pieticīgo labklājību. 2023. gadā dziļai materiālajai un sociālajai nenodrošinātībai bija pakļauti 6,2% iedzīvotāju, rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati. Var sacīt, ka tas nav daudz, tomēr jāņem vērā, ka tādu cilvēku, kuri balansē uz nabadzības robežas, īpatsvars ir ievērojami lielāks. Publiskotie dati attiecas uz 2022. gadu un rāda, ka tad nabadzības riskam bija pakļauti 22,5% iedzīvotāju – tikpat, cik 2021. gadā. Taču dažādu politisko partiju pārstāvji, un viņu vidū arī tie, kuri vārdos iestājas par sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, nav piedāvājuši vērienīgus pasākumus nabadzības mazināšanai visā Latvijā.
Tieši ar saspringto finansiālo situāciju ir saistīta vēl viena problēma, kurai ir būtiska ietekme uz mūsu valsts tagadni un nākotni, respektīvi, iedzīvotāju skaita samazināšanās, ko ir sekmējusi latviešu aizbraukšana uz turīgākajām Eiropas valstīm.
Nesen mikroblogošanas vietnē X viens no bijušajiem ministriem pauda, ka viņam pazīstams uzņēmējs no Latvijas uz Spāniju pārcēlies Saeimas vēlēšanu rezultātu dēļ. Var jau būt, ka tā ir taisnība. Var arī būt, ka pārcelties uz Spāniju motivējis tas, ka tur ir patīkamāks, siltāks klimats un līdz ar to zemākas ar mājokli saistītās izmaksas, vai arī tas, ka Dienvideiropā mazāk jūt tos ģeopolitiskos riskus, ko rada Krievijas agresivitāte.
Taču ir arī skaidrs, ka daudzi cilvēki no mūsu valsts ir aizbraukuši finansiālu apsvērumu dēļ, un tieši tāpēc ikvienam sevi cienošam politiskajam spēkam vajadzētu būt programmai, ko darīt, lai Latvija sasniegtu Eiropas Savienības vidusmēra turības līmeni.