Dēvēt šīs piecas valstis par vienotu reģionu tikmēr gan var nosacīti. Lai arī tās vieno vēsture un ģeogrāfija, ekonomiskā un iekšpolitiskā situācija, kā arī ģeopolitiskā orientācija ir jūtami atšķirīgas. Tadžikistāna ir viena no nabadzīgajām visā kontinentā, Turkmenistāna ir viena no ārpasaulei pašām noslēgtākajām valstīm, Kirgizstāna orientējas uz Krieviju, bet abas nozīmīgākās – Uzbekistāna un Kazahstāna – cenšas nevis vienkārši nosēdēt uz vairākiem krēsliem vienlaikus, bet arī iekasēt dividendes no šādas sēdēšanas.
Pats uzskatāmākais piemērs šajā ziņā ir Kazahstāna, kuras prezidents Kasims Žomarts Tokajevs pagājušajā nedēļā ASV Baltajā namā piedalījās Centrālāzijas valstu un ASV samitā (C5+1), bet šonedēļ ieradās valsts vizītē Maskavā. Decembra sākumā Tokajevs savukārt apmeklēs Ķīnu, lai piedalītos vērienīgā ekonomikas forumā, kura laikā paredzēta arī viņa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina divpusēja tikšanās.
Zīmīgi visos gadījumos tikmēr ir, ka Kazahstānas prezidents būtībā atklāti maina politisko labvēlību un labus vārdus pret dažādiem ekonomiskajiem ieguvumiem. Tostarp, piemēram, ASV pievienošanās t. s. Ābrama līgumiem (no kuriem Kazahstāna ir ļoti tāla) tika samainīta pret kopīgiem kritisko izejvielu ieguves projektiem, bet Krievijā «mūžīgā draudzība» – pret perspektīvām gāzes piegādēm u. c. Ķīnā «mūžīgā draudzība» savukārt tiks mainīta jau pret jaunajām tehnoloģijām.
Protams, ar to pašu dažādā mērā nodarbojas arī pārējās reģiona valstis, kuras šādi cenšas saglabāt zināmu neatkarību un nepieļaut kādas vienas no lielvarām pārmērīgu ietekmi. Būtiski tikmēr, visticamāk, ir divi momenti. Pirmais – ka vēl nesen salīdzinoši gana būtiskā apvienotās Eiropas ietekme reģionā acīmredzami mazinās. Tostarp viena no šā procesa izpausmēm ir fakts, ka reģiona valstis bez kautrēšanās un ignorējot Briseles iebildumus pieņem dažādus likumus, kurus Eiropa uzskata par atklāti nedemokrātiskiem.
Otrais – ka pastāv divi iespējamie situācijas tālākās attīstības scenāriji. Optimistiskais paredz, ja šāda politika padarīs (un jau padara) to pašu Astanu par sava veida jaunās neitralitātes galvaspilsētu, bet pesimistiskais – ka reģiona lielajiem kaimiņiem šāda pašdarbība var arī apnikt un tie vienkārši var vienoties par ietekmes zonu sadali.