Oficiālajai versijai, ka islāmistu valdības spēki provincē ievesti, lai nodrošinātu kārtību pēc tam, kad izcēlušās asiņainas sadursmes starp drūziem un beduīniem, ar realitāti tikmēr ir maz kopīga. Pie varas gadu mijā nākušie islāmisti karagājienā pret drūziem devās ar mērķi atbalstīt sev lojālos beduīnus, kuru, var teikt, laupīšanas karagājienu uz Suveidu pirms tam bija atvairījuši drūzu pašaizsardzības spēki.
Izraēlas iejaukšanās konfliktā tikmēr bija loģiska un prognozējama. Daži miljoni drūzu – viena no islāma novirzieniem ar iespaidīgu misticisma piedevu - sekotāji (taisnīguma labad jāsaka – no klasiskā islāma drūzi ir aizgājuši tik tālu, ka vairākums musulmaņu vairs pat neuzskata viņus par piederīgiem islāmam) ir vienota kopiena, kas kompakti dzīvo trīs valstīs – Sīrijā, Libānā un Izraēlā. Turklāt drūzi tradicionāli ir lojāli jebkurai laicīgajai varai, ja vien tā nemēģina iejaukties viņu reliģiskajā dzīvē.
Ievērojama daļa Izraēlas arābu, ebreju valstij pilnībā lojālu tās pilsoņu, ir tieši drūzi, kuri ir cieši saistīti ar Sīrijas drūziem un kuru intereses šajā gadījumā aizstāv Izraēla. Izraēlas bruņotie spēki pat lūdza savus pilsoņus nedoties uz Sīriju (uz kuru Izraēlas drūzi grasījās doties kuplā skaitā, lai karotu kā brīvprātīgie), paziņojot, ka uz Suveidu tiek nosūtītas divas armijas divīzijas, kuras parūpēsies par Sīrijas drūzu drošību.
Protams, ebreju valstij šajā gadījumā ir arī citas intereses – pirmkārt jau kontroles palielināšana pār daļu Sīrijas. Tostarp netiek izslēgta pat iespēja, ka Suveidas drūzi perspektīvā varētu tādā vai citādā statusā iekļauties Izraēlā. Savas kārtējās dividendes no notikušā ir ieguvis arī Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, tomēr nevar noliegt, ka gadījumā, ja Izraēla nenodemonstrētu savu atbalstu drūziem, pēdējos gaidītu tādi paši slaktiņi, kādus jau piedzīvo Sīrijas alavīti.
Atsevišķs jautājums ir, ka process, kas oficiāli ir nodēvēts par Sīrijas valdības spēku izvešanu no Suveidas, realitātē tikmēr ir islāmistu sakāve un bēgšana no šīs provinces. Tas, atbilstīgi vietējai specifikai, nozīmē kā jaunu sacelšanos pret oficiālo varu vilni, tā arī dramatisku pagaidu prezidenta Ahmeda aš Šarā un islāmistu kopumā autoritātes kritumu. Jeb citiem vārdiem – to, ka Sīrijā nekas nav beidzies.