Protams, visai diskutabls ir jautājums, kas valsts pirmajai personai jānodrošina no valsts kā darba devēja un kas uzskatāms par privātu vajadzību. Strikta robeža te droši vien nav novelkama, ne visu var līdz detaļām reglamentēt. Saprotams, ka ir virkne reprezentācijas izdevumu, kas, šajā amatā esot, ir neizbēgami, un tāpēc diez vai būtu korekti prasīt, lai tos konkrētā persona sedz no savas algas.
Jautājums – vai ir mēra sajūta, proti, vai nauda tiek tērēta tikai tam, kas tiešām nepieciešams darbam, bez pārmērīgām greznībām, vai arī, nokļūstot amatā, iestājas tāda kā pārākuma, visatļautības sajūta un, kā saka, bremzes vairs netur. Ilvesa gadījumā īpaši aizdomīgs liekas fakts, ka izdevumi, lietojot valsts kredītkarti, strauji pieauguši tieši augstā amata pildīšanas pēdējā gadā. Steidza vēl izbaudīt pēdējos brīžus?
Jā, saprotams, ka mēdz būt ārkārtas situācijas, kad lidsabiedrība nozaudē bagāžu, ceļojuma drēbēs valstu līderu sarunās ierasties nepiedienīgi, tad nu jāsteidz pirkt atbilstošāko, kas steigā pieejams, taču, ja par to ir jātaisnojas, kad sabiedrība uzzina par izmaksām, tas liecina par nepilnībām savlaicīgā komunikācijā. Tas tomēr ir bijis valsts naudas tēriņu ārkārtas gadījums, ja par to laicīgi būtu ziņots, Igaunijas mediji tagad to nepasniegtu tādā aizdomu "mērcē", kā tagad redzam.
Šajā gadījumā fakti ir nākuši atklātībā jau pēc amata pilnvaru beigām. Atliek vien nošausmināties par to, kas bijis, kādu politiski sodīt par konstatēto vaļību ar valsts naudu nav iespējams. Toties var izdarīt secinājumus, kas jāņem vērā, lai izsargātos no tā, ka kaut kas tāds atkārtojas. Un šajā gadījumā runa nav tikai par kaimiņvalsti, bet arī par mums. Ir taču labāk, ja ņemam vērā citu kļūdas, ar to paši pilnveidojamies, nevis, vien pasmejoties par kāda neveiksmēm, brienam paši pa savu grābekļu taku.
Normatīvu maiņa, kā teicu, diez vai ir risinājums (izņemot grāmatvedības uzskaites pilnveidošanu, nodrošinot atskaitīšanos, piemēram, par skaidras naudas izņemšanu no konta), drīzāk runa par politiskās kultūras izkopšanu. Proti, jātiecas vairot atklātību par budžeta tēriņiem valsts amatpersonu vajadzībām, jāpilnveido ikdienas komunikācija, tostarp skaidrojot, pamatojot arī šādus jautājumus.
Tas, protams, prasa zināmu morālu briedumu arī no sabiedrības – mēs nevaram prasīt, lai taupības vārdā Valsts prezidents negatīvi izceļas uz citu valstu līderu fona,
viņam ir gan līdzvērtīgi jāģērbjas, gan jādzīvo statusam atbilstoša līmeņa viesnīcā utt. Bet tas neizslēdz arī tiesības būt kritiskiem pret katru gadījumu, kas liecina par izšķērdību, lai arī kāds elks konkrētā persona nebūtu.
Taisnība
Mans vārds
reptilis