Iepriekšējās nedēļas nogalē notikušās neatkarīgās Baltkrievijas vēsturē lielākās protesta akcijas, kuru dalībnieki prasīja prezidenta Aleksandra Lukašenko atkāpšanos un jaunu vēlēšanu sarīkošanu, acīm redzami bija baltkrievu revolūcijas kulminācija, kurai nesekoja loģiskais turpinājums – masu streiki valsts uzņēmumos. Mēģinājumi tādus sarīkot ir beigušies ar pilnīgu neveiksmi.
Tāpat protestu dalībniekiem nav izdevies satricināt Lukašenko varas piramīdu – tās rindās nav parādījies neviens augsta līmeņa pārbēdzējs.
Lojalitāti esošajam prezidentam ir saglabājušas tā dēvētās spēka struktūras, bet ielās aizvien lielākā skaitā iziet Lukašenko atbalstītāji un daudziem par pārsteigumu ir izrādījies, ka šādu cilvēku valstī ir gana daudz.
Opozīcijas atbalstītāju skaits tikmēr ir sācis rukt, jo Lukašenko komanda (iespējams, ne bez Krievijas speciālistu palīdzības) ir pārgājusi informatīvajā pretuzbrukumā, tostarp īpašu uzmanību pievēršot jautājumam, kādu nākotnes vīziju piedāvā opozicionāri. Dienas gaismā ir izvilkts reformu plāns, uz kuru priekšvēlēšanu kampaņas laikā regulāri atsaucās galvenās opozīcijas kandidātes Svetlanas Tihanovskas štābs, un šis plāns diemžēl nevairo iedzīvotāju vēlmi veicināt opozīcijas nonākšanu pie varas.
Valsts uzņēmumu privatizācija, izstāšanās no visiem integrācijas projektiem ar Krieviju, robežas atjaunošana ar Krieviju, valsts valodas statusa atņemšana krievu valodai, dalība Eiropas Savienībā (ES) un NATO – šie un vēl citi punkti ļauj Lukašenko apgalvot, ka opozīcija gatavo Baltkrievijai Ukrainas scenāriju. Ar ekonomikas sabrukumu un radikāli sašķeltu sabiedrību.
Centieni izdzēst plānu no opozīcijas interneta vietnēm, kā arī publiski apgalvot pretējo neko mainīt nespēj. Internetā manuskripti nedeg, bet domai, ka Tihanovskas paspārnē izveidotās opozīcijas Koordinācijas padomes vairākums būtu mainījis uzskatus un sācis mīlēt visu krievisko, tic tikai retais. Savukārt bailes no valsts ieraušanas haosā notušē sašutumu par vēlēšanu rezultātu viltošanu un valsts īstenoto vardarbību.
Viss iepriekš minētais nenozīmē, ka Lukašenko saglabās varu, taču tas nodrošina viņam iespējas aiziet pēc saviem noteikumiem, vietā atstājot pēcteci no pašreizējās elites rindām.
Vismaz šobrīd tiek solīta jauna konstitūcija, pēc kuras apstiprināšanas sekos jaunas vēlēšanas.
Tāpat Lukašenko pēkšņi ir kļuvis izteikti prokrievisks un demonstrē gatavību tuvināties ar Krieviju Savienotās valsts ietvaros. Var nešaubīties, ka Maskava izmantos šo iespēju pilnā mērā. Opozicionāriem un Eiropai tikmēr būs iespēja padomāt par kļūdām, kuru dēļ notikumi attīstīsies pēc šāda neiepriecinoša scenārija.