Mums visiem patīk domāt duāli. Balts un melns, pareizs un nepareizs, liberāls un konservatīvs, vakcinētais/zinātnes piekritējs un nevakcinētais/tumsonis. Tā ir ērta pozīcija, ikdienas samērā aprobežotajam prātam ierasta konstrukcija, ko gadu simtiem ir izmantojuši visdažādāko sugu politiķi, lai iemantotu sev piekritējus, šķeļot tautas un valstis, radot haosu un karus.
Lai cik tas skumji nebūtu, daudzu tūkstošu cilvēku iziešana ielās trešdienas vakarā nešķita komentāru vērta nedz valdības politiķiem, nedz Valsts prezidentam, pēc kura viedokļa un autoritātes tik izmisīgi sauca mītiņa dalībnieki pie Rīgas pils. Latvijas pašpasludinātā elite, diemžēl ne bez daža laba mana amata brāļa un māsas līdzdalības, nolēma notikušo pārvērst par nebijušu. Tas taču tikai kaut kāds pūlis, margināļi, kurus vērts pieminēt vienīgi kārtības sargāšanas kontekstā. Paldies policijai, ka pasargājāt mūs no šiem briesmoņiem
Protams, bezatbildīgi politiķi un varbūt pat Latvijai naidīgi spēki vienmēr un visur izmantos valdības kļūdas, vājumu un korumpētību. Izmantos nežēlīgi, kūdot cilvēkus un izmantojot viņu bezpalīdzības, dusmu un izmisuma enerģiju. Taču tas nekad nevar kalpot par argumentu, lai samierinātos un klusētu par valdības nespēju, kļūdām un uzpūtību. Demokrātija var pastāvēt vienīgi tur, kur pastāv viedokļu brīvība un kur cita viedokļa paudēji tiek cienīti. Šī cieņa no Latvijas politisko spēku puses, jo īpaši to, kas ilgstoši ir pie varas, lielā mērā ir izzudusi.
Demokrātiskā sabiedrībā deputāts vai ierēdnis, ministrs vai prezidents būtībā ir sabiedrības kalps. Nodokļu maksātāji ir tie, kas viņus uztur, maksā par to, lai valsts tiktu pārvaldīta godprātīgi, taisnīgi, rūpējoties par tiem, kuriem liktenis nav bijis tik labvēlīgs, kā arī par visas nācijas (atbilstoši Satversmes izpratnei) nākotni. Šajā kalpošanā augstprātībai, nicinājumam un ignorēšanai nav vietas.
Diemžēl Covid-19 pandēmija ir atsegusi visdziļākās Latvijas sabiedrības vātis. Nesakārtotību visos varas līmeņos, politiķu mazspēju un tuvredzību, savtību un alkatību, rupju "valdošo slāņu" aroganci pret lielāko sabiedrības daļu, kas izpaudusies gan ilgstošā nespējā sniegt palīdzīgu roku krīzes brīdī, gan sarunāties cieņpilni un loģiski. Un, pats galvenais, lēnām gaistošo spēju sadzirdēt otru, saprast, ka aiz vārdiem bieži vien slēpjas nepateikts izmisums. Mēs pieprasām cieņu! Tas ir tas, ko tauta prasa no valdības. Un, ja šī cieņa būs, tādi jautājumi kā vakcinācija atrisināsies paši no sevis.