Varšavas izteikti proamerikāniskais kurss, kā arī tās orientēšanās drošības jautājumos nevis uz Ziemeļatlantijas aliansi, bet gan tikai uz Savienotajām Valstīm nekad nav bijis nekāds noslēpums. Polija uzskata, ka nevis sabiedroto valstu bruņoto spēku klātbūtne rotācijas kārtībā, kā tas notiek pašlaik, bet gan tikai patstāvīgas un tieši ASV armijas bāzes atrašanās tās teritorijā ir faktors, kas spējīgs tās pasargāt no jebkādas agresijas. Potenciālais agresors, protams, ir tikai viens – Krievija.
Kopumā Varšavā pastāv bažas, ka Polijas ģeopolitiskās aktivitātes un centieni spēlēt vadošo lomu Centrālajā un Austrumeiropā tālākā nākotnē var novest pie atklāta konflikta ar Krieviju, kā arī šaubas par to, vai Eiropas sabiedrotie šādā gadījumā būs tas spēks, kas varēs garantēt Polijas drošību. Vēl jo vairāk tādēļ, ka virkne tā dēvētās vecās Eiropas valstu nepavisam nav sajūsmā nedz par Polijas proamerikāniskumu, nedz tās ģeopolitiskajām ambīcijām, kas ne vienmēr saskan ar apvienotās Eiropas vadošo valstu interesēm. Tā, protams, ir tikai teorija, jo kolektīvās drošības koncepciju vēl neviens nav atcēlis, tomēr ir skaidrs, ka Eiropas un ASV viedoklis par attiecībām ar Krieviju sāk atšķirties aizvien vairāk, jo īpaši pieaugot Eiropas un ASV pretrunām.
Ne galveno, taču arī ne pēdējo lomu spēlē fakts, ka lielas ASV armijas bāzes klātbūtne ilgtermiņā vienmēr ir ekonomiski izdevīgs pasākums, kamdēļ Varšavas gatavībā ieguldīt līdzekļus šādas bāzes tapšanā ir arī ekonomiskā loģika.
Galvenā problēma šajā gadījumā ir fakts, ka Polijas gatavība piemaksāt par ASV spēku izvietošanu tās teritorijā tiek pausta NATO samita priekšvakarā, apejot Ziemeļatlantijas alianses struktūras. Iespējams, Varšavas aicinājums ir tikai politisks žests ar mērķi panākt kādu tieši tai izdevīgu lēmumu pieņemšanu drīzumā gaidāmajā samitā, tomēr ticamāk šķiet, ka aicinājums ir bez jebkāda zemteksta. Kāda būs ASV reakcija, pagaidām nav skaidrs, taču, ja Polijas aicinājums ASV šķitīs gana pievilcīgs (kāds tas kopumā arī ir) un tiks pieņemts, Eiropas sašķobītās vienotības pamatos tiks iedzīts vēl viens pamatīgs ķīlis.
Būtībā Varšava jau ir atklāti izteikusi neuzticību, it īpaši Vācijai kā Eiropas Savienības vadošajai valstij, ar kuru Polijas attiecības jau tāpat ir saspīlētas un kurai šobrīd ir nesaskaņas arī ar ASV. Tā ir gandrīz atklāta neuzticība arī alianses sludinātajiem kolektīvās drošības principiem, kā arī pēc skaita jau sazin kurais paziņojums, ka Varšavas galvenās autoritātes (un drošības garanti) atrodas nevis Berlīnē, Parīzē vai Briselē, bet gan Vašingtonā. Tomēr kauliņi ir mesti, un laiks samērā drīz rādīs, cik pamatota ir bijusi Varšavas izvēle.
fon Moltke
Andris
Haris