Par šo jautājumu (un, protams, citām aktualitātēm) plašā intervijā FID vadītāju Ilzi Znotiņu pagājušajā nedēļā publicētajā intervijā izjautāja kolēģi no žurnāla Dienas Bizness, tomēr, izlasot visu interviju, tā arī nekļūst skaidrāks, kādēļ Latvijā atbildīgie dienesti un to darbinieki tik pārcentīgi cenšas turpināt, premjera Krišjāņa Kariņa vārdiem sakot, finanšu sektora "kapitālo remontu". Neskatoties uz to, ka aizvien vairāk juristu, uzņēmēju un privātpersonu uzsver, ka atsevišķas "remonta" ietvaros ieviestās "novitātes" ne tikai kavē, bet pat nīdē ārā legālus biznesus tikai tāpēc, ka dažiem ar varu apveltītiem indivīdiem kādu viņiem vien zināmu faktoru dēļ radies priekšstats, ka "aizdomīgās personas" rīcībā esošie finanšu līdzekļi ir nelikumīgi iegūti. Turklāt paradoksāla ir vēl viena novitāte: nevis apsūdzībai ir jāpierāda nelikumīga līdzekļu izcelsme, bet gan naudas īpašniekam ir jāpierāda, ka tā gūta legālā ceļā. Laikam jāpriecājas, ka šāda kārtība vēl nav ieviesta attiecībā uz lietām, kurās apsūdz konkrētus cilvēkus, – nevari pierādīt savu nevainīgumu, tad sēdēsi cietumā, jo apsūdzībai šķiet, "visticamāk", esi vainīgs.
Rezultāts visām šīm dīvainībām ir bēdīgs Latvijas ekonomikai – gan lielus nodokļus maksājošu uzņēmumu lēmumi pārcelties uz kaimiņvalstīm, kur katru uzņēmēju valsts institūcijas neuzskata par potenciālu vai, "visticamāk", blēdi. Sekas ir gana skaidras: kaimiņu ekonomiku papildina jauns bizness, bet valsts kasi – ienākumi nodokļu veidā. Šķiet, Latvijā šīs abas lietas nevienam valsts pārvaldē nav vajadzīgas, kamēr viņu bankas kontā ik mēnesi ienāk garantēta alga no nodokļu maksātāju kabatām.
Skaidrs, ka daļai aizdomīgās naudas ir nelikumīga vai pat ar smagiem noziegumiem saistīta izcelsme. Skaidrs, ka šāda nauda ir jāatrod un jāizskauž. Taču, šķiet, ne FID, ne citi aizrautīgie noziedzīgās naudas apkarotāji nav pamanījuši, ka, netieši citējot kādu teicienu, – nereti kopā ar ūdeni no vanniņas tiek liets ārā arī bērns.