Konkursa rīkotāja – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) – vadītājs Jānis Siksnis min dažādus daiļrunīgus argumentus par vadlīnijām, kam sekots, un vidējo atalgojumu tāda mēroga valsts kapitālsabiedrību augstākajam menedžmentam, kas pamato tik liela atalgojuma noteikšanu. Siksnim acīmredzot ir vieglāk noslīcināt sabiedrības pacietību un lietas būtību šādā daiļrunīgā slengā, kas aizgūts no pēdējā desmitgadē sadrukātajām labas pārvaldības brošūrām.
Ja par būtību, tad ir pieņemts uzskatīt, pareizāk sakot, pēdējā vismaz desmitgadē ir cītīgi tiražēts viedoklis, ka tāds faktors kā liela alga amatpersonām vai dāsns valsts finansējums politiskajām partijām bezmaz garantē to neatkarību un ir tāda kā valsts (lasi – sabiedrības finansēta) apdrošināšanas polise to imunitātei pret kādu labvēlīgu onkuļu interesēm. Iespējams, pēdējā laikā sabiedrisko mediju virzienā raidītajai kritikai par pārlieku neatkarību no sabiedrības viedokļa (lai cik strīdīgi tas neizklausītos, jo patiesi ir plašāka un detalizētāka iztirzājuma vērts) atsaukšanos uz neatkarību, ko apvienotā sabiedriskā medija vadībai it kā sniegtu 10 000 eiro lielās algas, ir padarījušas pārāk slidenu, tādēļ uzsvars šoreiz netiek likts uz šo ērto argumentu.
Arī par garantēto neatkarību no politiskā isteblišmenta šeit būtu slideni runāt, jo, neieslīgstot detaļās, ietekme uz piecu dāsni apmaksāto valdes locekļu izvēli šim isteblišmentam, protams, būs. Kas atliek pēc šādas atsijāšanas? Viens ir skaidrs, ka 10 000 eiro algas valdes locekļiem nodrošinās dzīvesveidu un apvāršņus, kas ir maksimāli attālināti no reālajā, problēmu pilnajā Latvijas mediju vidē strādājošo pat salīdzinoši labi apmaksāto žurnālistikas profesionāļu darba ikdienas, izaicinājumiem, par sabiedrības dienaskārtību nemaz nerunājot.
Mums jau ir partijas, kuras, pateicoties simtiem tūkstošu eiro lielajam valsts budžeta finansējumam, ir aizlidojušas tādos kosmiskos augstumos, ka sen jau vairs nejūt grēcīgo zemi zem kājām.
Es ne velti sametu vienā katlā divus šos piemērus – sabiedriskā medija valdes amatpersonas un politiskās partijas, jo abām būtu jābūt maksimāli sazemētām ar reālajiem procesiem sabiedrībā. Iespējams, to sākotnēji arī gribot, mēs esam panākuši pretējo – dažādās orbītās lidojošus, pilnīgi neatkarīgus, bet uz sabiedrisko pasūtījumu atsaukties mīlošus institūtus.