Publikācijā pausts viedoklis, ka līdzšinējais Krievijas un ES attiecību modelis, kura pamatprincipi tika noformulēti vēl 1994. gadā, objektīvu iemeslu dēļ ir sevi pilnībā izsmēlis un pastāv tikai formāli, bet vienošanās par jaunu modeli ir pagaidām nezināmas nākotnes jautājums. Uz šāda fona Krievijai nepieciešams aizmirst par rietumcentrismu (orientēšanos uz Rietumiem), galveno uzmanību veltot iekšpolitiskajiem pārkārtojumiem un Āzijas, galvenokārt Ķīnas, virzienam.
Līdzīgu viedokli televīzijas raidījumā Tiesības zināt pauda cits redzams ģeopolitikas eksperts Sergejs Karaganovs, kurš paziņoja, ka Rietumi šobrīd atrodas ''civilizācijas krīzē'' un ES šā iemesla dēļ ir ''rīcības nespējīga'', bet Krievijai ar Eiropu par turpmāko attiecību modeli būs iespējams runāt tikai pēc tam, kad Eiropa atrisinās (ja vispār atrisinās) savas iekšējās problēmas. Maskavai, pēc Karaganova vārdiem, tuvākajos gados savukārt jāīsteno sava veida neoizolacionisma politika, maksimāli distancējoties no starptautiskajām problēmām un veltot galveno uzmanību iekšpolitikas sakārtošanai.
Abos gadījumos šie viedokļi bija komentāri, kas sekoja Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova paziņojumam, ka Maskava var vispār pārtraukt dialogu ar apvienoto Eiropu.
Pēc visa spriežot, attiecībā uz vairākumu divpusējo jautājumu tā arī notiks, jo Krievijā (un arī vairākumā nerietumu valstu) dominē viedoklis, ka centieni uzturēt dialogu ar kolektīvajiem Rietumiem ir atklāti bezjēdzīgi, nemaz nerunājot par centieniem līdzināties krīzē nonākušajai Rietumu (Eiropas) civilizācijai.
Uzreiz divu valsts vadošo (un arī starptautiski plaši atzītu) ģeopolitikas ekspertu, par kuriem tiek uzskatīts, ka viņiem ir ievērojama ietekme uz Krievijas ārpolitiku, vienlaicīga parādīšanās publiskajā telpā ar ideju ziņā līdzīgiem paziņojumiem attiecīgi ir sava veida punkts uz ''i'' jeb gaidāmās rīcības pamatošana ekspertu līmenī.
Cits un Krievijas kaimiņvalstis, iespējams, daudz vairāk interesējošs jautājums tikmēr ir, kādu ietekmi gaidāmā Maskavas oficiālās nostājas maiņa atstās uz tās politiku tā dēvētajās tuvajās ārzemēs, kuras Krievija uzskata par savu tradicionālo ietekmes zonu.
Lai arī Krievijas (un ne tikai tās) vadošo ekspertu līmenī tiek uzsvērts, ka mūsdienu impēriju, tajā skaitā Krievijas, politika piedzīvo paradigmas maiņu, kamdēļ impēriju teritoriālā ekspansija notiek vairs gandrīz tikai vadoties pēc izdevīguma un stratēģiskās nepieciešamības, kā arī tiek uzsvērts neoizolacionisma princips vispārējās globālās nestabilitātes apstākļos, tas tomēr ir tikai ekspertu viedoklis, kamēr reālpolitika atstāj vietu ne īpaši iepriecinošām pārdomām par to, kas var sekot nosacīti tālākā nākotnē.