Paskatieties uz cilvēkiem veikalos, sabiedriskajā transportā – skaidri redzams, ka izsargāšanās no vīrusa lielai daļai ir vien uzspiests apgrūtinājums. Labi, pa dienu tramvajā sejas aizsega nelietotāju mazāk, toties vakaros – gana daudz. Tāpat veikalos – lielajos kārtību uzrauga apsargs, bet sīkbodītēs priecājas par katru ienākušo. Jā, būšot 50 eiro sods par mutes un deguna aizsega nelietošanu. Bet kad? No 20. novembra! Līdz tam dzīvojam vēsā mierā...
Cilvēki vēl neuztver situācijas nopietnību. Un, kamēr neapzinās krīzi, tās vēl nav. Vēl cer uz brīnumu, domā – pacietīsimies, pagaidīsim, varbūt rīt jau tas saslimušo skaits mazināsies un varēsim atgriezties ierastajā dzīvē. Visi – sākot ar maskas zem deguna nēsātājiem un beidzot ar gaužām neizlēmīgo valdību. To pašu, kuras vadītājs vēl nesen vēstīja, ka naudas ir vairāk nekā jebkad iepriekš, tas bija arī signāls, ka varam neko nedarīt – visi labumi, ieskaitot vakcīnas pret sērgu, ar ko mūs biedē, kaut kad visiem tāpat par brīvu no gaisa nokritīs. Krīzes sajūtas un līdz ar to arī mobilizācijas cīņai pret lielo ļaunumu sabiedrībā vēl nav.
Pat ārkārtas stāvokli valdība sludina, kaut kā nesteidzoties. Nedēļas sākumā paziņo, ka ir tāda doma, tad tikai sāk gatavot dokumentus, kas to apraksta, kaulējas par kompensācijām nozarēm, pašu ārkārtas "spēles noteikumu" spēkā stāšanās paredzēta vien nākamajā nedēļā, bet nosacījumu ievērošanu – vēl kas to zina, vai, kas un kad uzraudzīs.
Taču krīzē, ārkārtas situācijā vadībai būtu jārīkojas ātri, izlēmīgi, vai ne? Covid-19 otrais vilnis bija paredzams, lēmumu projektiem ar rīcības variantiem bija jābūt laikus sagatavotiem, saskaņotiem. Ja vien vadībā nav galīgi mazohisti, kam patīk ilgstoši izbaudīt problēmas, krāt tās. Vai muļļas, kā šķiet mūsu gadījumā, kad lēmumu neviens neuzdrošinās pieņemt, kaut ko nemitīgi gaida no citiem, bet, kad pienāk izšķirošais brīdis, tā vietā, lai rīkotos, sāk vainot citus par kaut kādu neizdarību.
Nu labi, varbūt ir viena neliela krīzīte – politiskā, jo "tur, augšā" vieni nespēj koordinēt darbības, otri izmisīgi velk deķīti uz savu pusi, bet trešie grib iemanīties izmantot situāciju krēslu pārbīdēm. Bet arī šādi "virtuves nemieri" valsts mērogā par krīzi diez vai saucami.